Arturs Neikšāns: "Šogad biju ļoti apņēmies uzvarēt"

Nedēļas nogalē ceturto čempiona titulu ieguvušais Arturs Neikšāns ir tikai viens no četriem šahistiem, kas piedalījies visos Latvijas čempionātos, kopš tie (sākot no 2012.gada) notiek pēc pašreizējās formulas – vīriešiem un sievietēm atsevišķi. Skaitlim četri, kā izrādās, ir liela nozīme.

Tavs komentārs par savu čempionāta gaitu. Vai viegli bija kļūt par čempionu?

Lai arī no malas izskatījās, ka panākums nāca viegli, patiesībā lielāko turnīra daļu man bija liels stress un psiholoģisks diskomforts. Pēdējie divi gadi sportiskajā ziņā man nav bijuši tie veiksmīgākie, iemesli varētu būt vairāki, tāpēc man bija ārkārtīgi svarīgi uzvarēt, un atgūt uzvaras garšu, kā arī daļu no pazaudētās pārliecības. Domāju, ka jebkurš profesionāls šahists man piekritīs – ilgstoša neveiksmju sērija var iedragāt pat vislabāko pašpārliecinātību. Viens no iemesliem, kāpēc pirms čempionāta aizbraucu uz "Grenke Open" bija, lai atgūtu spēles garšu turnīros – pirms tam man pēdējais klasiskais šaha turnīrs bija olimpiāde Batumi (turklāt ļoti neveiksmīga), bet arī tas bija komandas sastāvā, un tā jau ir cita specifika. Pēdējo pusgadu aktīvi spēlēju dažādās starptautiskās līgās, bet turnīrs ir pavisam kas cits. Runājot par "Grenke Open" , es spēlēju labi, bet beigās pietrūka sportiskās veiksmes – neuzvarēju 8.kārtā, kam sekoja bezzobains zaudējums pēdējā partijā. Šogad biju ļoti apņēmies uzvarēt, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka izdevās!

Kā gatavojies čempionātam?

Es gatavojos katrai partijai, reizēm ļoti vispārīgi, taču dažreiz nācās krietni palauzīt galvu, kādu virzienu partijai izvēlēties. Tā kā tas ir nacionālais čempionāts, lielākā daļa pretinieku man ir labi zināmi, kā arī viņu stiprās un vājās puses, tāpēc svarīgu lomu spēlēja pareizās atklātnes izvēle. Domāju, ka lielākajā daļā partiju vismaz atklātņu stadijā viss izdevās perfekti – partijas pret Smorodinski un Ļevčenkovu man atklātņu stadijā stāvēja jau mājās uz datora. Pret Rolandu Bērziņu es neuzminēju atklātni, taču atšifrēju, uz kurieni viņš tēmē – Rolands gribēja atkārtot "Grenke Open" pēdējās kārtas man neveiksmīgo partiju. Viņam par nelaimi, es jau biju uzspējis sagatavot uzlabojumu savā spēlē, tāpēc efekts bija pilnīgi pretējs viņam cerētajam. Lai arī kopumā nospēlēju labas un interesantas partijas, vairākās kvalitāte tomēr piekliboja, tā ka vieta progresam ir pilnīgi noteikti. Kas mani joprojām fascinē – man izdodas izspēlēt jaunas un nepazīstamas pozīcijas, kurās man nav absolūti nekādas pieredzes, līdz ar to ir sportiska interese atrast optimālus risinājumus! Man nav interesanti muļļāt vienu un to pašu variantu gadiem, gribas pilnveidot savu spēles izpratni un augt kā šahistam. Reizēm redzu, ka šis tas tomēr pietrūkst – piemēram, partijā pret Jazdanovu aizskrēju pēc bandinieka, kaut gan iekšējā balss teica, ka varbūt tomēr nevajag, jo pozīcija jau tāpat ir laba, pazaudēšu kontroli. Neapstrādāju savu intuīciju līdz loģiskam lēmumam, kontroli tik tiešām pazaudēju, taču partiju tomēr izglābu.

Savā ceturtajā titulā esi saskatījis daudz simboliskas skaitļu sakritības. Pastāsti par tām?

Lai arī mana mamma tam tic, es pats neesmu numeroloģijas fans, taču nevaru noliegt, ka zināmas sakritības manos panākumos tomēr pastāv. Pirmo Latvijas čempiona titulu es izcīnīju tieši pirms 20 gadiem tālajā 1999.gadā, kad man bija vien 16 gadi. Kad atgriezos aktīvā šaha apritē 2010.gada nogalē, jau pēc pusgada 2011.gada Latvijas čempionātā izcīnīju savu otro titulu, un tobrīd man bija 28 gadi. Nākamais tituls sekoja 2015.gadā (32 gadi), un jau toreiz es sāku pamanīt likumsakarību – visi tituli tiek izcīnīti ar 4 gadu intervālu, turklāt arī mans vecums katru reizi lieliski dalās ar 4. Līdz ar to man bija pamatotas aizdomas, ka uzvarēšu arī 2019.gada čempionātā!

Kas pietrūka, lai uzvarētu iepriekšējos trijis čempionātos, kad arī bijis starp favorītiem?

Grūti pateikt, taču domāju, ka allaž kāds bija mazliet veiksmīgāks un meistarīgāks. 2016.gadā savu mūža turnīru izspēlēja Vladimirs Svešņikovs, kamēr man neizdevās turnīra sākums. Lai noķertu līderi, man atpaliekot jau par punktu vajadzēja viņu uzvarēt ar melnajām krāsām, un šķietami jau gandrīz izdevās izspiest ūdeni no akmens, tomēr beigās sevi pievīla tehnika, un neizšķirts. Pēc tam jau sevi sāka parādīt nu jau mani bijušie audzēkņi Artūrs Bernotas un Ņikita Meškovs. 2017.gada čempionātā Bernotam izdevās absolūti viss, kamēr es turnīra sākumā piedzīvoju ļoti nepatīkamu un nepelnītu zaudējumu pret Sergeju Kļimakovu, un kaut kur vēl pazaudēju svarīgus puspunktus. Turnīra gaitā doto handikapu man tā arī neizdevās atspēlēt, un tas bija vispār brīnums, ka vēl spēju izcīnīt 3.vietu! Pērn es jau atkal piedzīvoju agru un muļķīgu zaudējumu, šoreiz pret Matīsu Mustapu, un lai arī pēc tam es vēl biju dalīta līdera godā un mūsu savstarpējā partijā ar Ņikitu nolēmām viens otru neizaicināt, pēdējās kārtās pievīla mana baltā krāsa, kas izdevās pagalam bezzobainas. Ņikita uzvarēja pelnīti. Atskatoties uz iepriekšējiem čempionātiem, šogad es sev nospraudu mērķi uzsākt turnīru maksimāli labi, un apspēlēt visus savus tiešos konkurentus, neatkarīgi no krāsas. Jau pirms turnīra es paredzēju, ka mani galvenie konkurenti būs Starostīts un Mustaps, un abus man izdevās uzvarēt vienas dienas ietvaros, kas ielika ļoti stabilus pamatus čempiona titulam.

Atgādini lasītājiem par saviem šaha sākumiem. Cik gados sāki, kas bija pirmie treneri?

Es šahu sāku spēlēt 9 gadu vecumā 1992.gada 29.oktobrī, un to zinu tāpēc, ka man tika izsniegts diploms par pirmās šaha nodarbības apmeklējumu. Tā kā es piedzimu un dzīves pirmos 15 gadus nodzīvoju robežpilsētā Valkā, es apmeklēju pilsētas šaha klubu un sporta skolu, kurā nodarbības pasniedza treneri Vsevolods Dudzinskis, Jevgēņijs Ivanovskis un arī Māris Koops. Ja nebūtu viņu pašaizliedzīgais darbs ar bērniem, es nekad nebūtu kļuvis par šaha lielmeistaru. Joprojām man ir siltas atmiņas par visiem turnīriem, ko organizēja Valkas šaha klubs, ar kādu rūpību un sirsnību tika organizēti visi bērnu sērijveida turnīri un Ziemassvētku eglītes, izbraucieni uz turnīriem Igaunijā. Un kā Valkas pilsēta organizēja gada sportistu balles – fantastika! Vēl tagad es atceros, šķiet, 1997.gada sportistu balli, kad vietējā kafejnīcā bija plaši klāti galdi, skanēja dzīvā mūzika un bija dažādi lieliski priekšnesumi, loterijas un visāda veida jautrības, tam visam pa virsu kārtīga izdejošanās – man pirmos deju soļus iemācīja Irina Bedrina. Jūs nevarat iedomāties, kāda man bija vilšanās, kad es kaut ko līdzīgu sagaidīju, kad pārcēlos uz dzīvi Jelgavā – tur sportistu sveikšana notiek lai arī ar prievītēm, un tomēr tik formāli. Mazpilsētās acīmredzot viss notiek sirsnīgāk un personiskāk. Nu jau 8 gadus esmu rīdzinieks, bet savu dzimto pilsētu neesmu aizmirsis.

Kādi tev ir mērķi karjerā kā šahistam?

Ne tikai kā šahistam, bet arī kā cilvēkam – lai pēc manis paliek mantojums un ilgstošas atmiņas par paveikto. Lai savas dzīves laikā es būtu izdarījis pietiekoši daudz labas lietas, ka mani tik ātri neaizmirstu. Kā šahistam man savulaik bija mērķis vismaz vienreiz iekļūt Top 100 Pasaules reitingu sarakstā, bet tagad laikam šo domu esmu atmetis, taču es par to pārāk nesatraucos. Es vēlos dot savu artavu ne tikai Latvijas, bet arī visas Pasaules šaha attīstībā, un man ir pāris idejas, kā to sasniegt. Trenēšana ir viena no tām. Pēdējā laikā es esmu ļoti aizrāvies ar variantu analizēšanu un datu bāžu rakstīšanu, kā arī ļoti patīk komentēt šaha turnīrus – pirms gadiem 5 man tas nebija interesanti. Kas to lai zina, kas būs pēc vēl 5 gadiem!

Kādi ir tuvākie turnīri?

Kopā ar Igoru Kovaļenko jūnijā man ir plānota šaha turneja ASV gandrīz trīs nedēļu garumā. Vispirms mēs piedalīsimies turnīrā Lasvegasā, bet pēc tam – riņķa turnīrā pasaules slavenākajā šaha klubā Sentluisā. Tur no 17.–28.jūnijam notiks trīs dubultriņķa turnīri ar 6 dalībniekiem katrā: A turnīrā spēlēs 2700 līmeņa spēlētāji, B turnīrā 2600–nieki un to skaitā Igors un arī bijušais rīdzinieks Daniels Fridmans, C turnīrā 2500–nieki un es! Man tas ir gada galvenais turnīrs, un šo braucienu es gaidu ar lielu nepacietību!

Esi arī treneris. Kā vērtē savu audzēkņu sekmes? Kā izskatās Latvijas šaha nākotne?

Mani labākie audzēkņi bija lielmeistari Ņikita Meškovs un Toms Kantāns, kā arī FIDE meistars Artūrs Bernotas, ar kuriem man bija lieliska sadarbība daudzu gadu garumā. Tagad viņi visi ir uzsākuši patstāvīgas šaha profesionāļu gaitas un kļuvuši par maniem tiešiem konkurentiem. Viens no maniem uzdevumiem kā Rīgas Šaha skolas trenerim bija sagatavot nākamo Latvijas šaha eliti, un fakts, ka divi no viņiem kļuva par lielmeistariem, ir vienkārši apbrīnojami! Tikai lūdzu nepiedēvējiet visus šos sasniegumus man – lielākoties savus titulus viņi sasniedza ar saviem spēkiem, bet man kā trenerim ir vēl daudz ko mācīties. Joprojām es turpinu trenēt Elizabeti Limanovsku, pirms tam strādāju ar Lauru Roguli un Katrīnu Šķiņķi (Ameriku). Kopumā mūsu šaha nākotne izskatās cerīgi, taču mēs nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā. Es ceru, ka aizvien pieaugošais lielmeistaru un starptautisko meistaru skaits pamudinās vēl vairāk jauniešus ar šahu nodarboties profesionālā līmenī, un kas zina – varbūt mums atkal parādīsies kāda superzvaigzne? No zila gaisa nekas neradīsies, ja vien mēs paši neradīsim tam apstākļus.

Kurš no jaunajiem šahistiem nākamais pirmo reizi kļūs par Latvijas čempionu?

Varbūt Aleksandrs Jazdanovs? Cik man zināms, viņam ir lielisks treneris (Sergejs Kļimakovs), teicams vecāku atbalsts, kā arī pareizā sportiskā attieksme. Ja viņš smagi strādās pie savas šaha attīstības turpmākos pāris gadus, tad viss ir iespējams. Tikpat labi tas var būt arī Ilja Semjonovs – viņam gan šis čempionāts padevās pagalam bezzobains. Starp meitenēm gribu izcelt Mariju Kuzņecovu – domāju, ka viņa par sevi vēl liks skaļi runāt!

Cik čempionu titulus vēl būs tev pa spēkam izcīnīt? Līdz desmit tiksi?

Gan jau kaut kad! Izcīnīšu desmito titulu, uzsaukšu visiem dzērienu, un Latvijas čempionātos vairs nepiedalīšos, aiziešu neuzvarēts.