80 gadu jubileju svin pirmais LŠF prezidents pēc neatkarības atgūšanas Olafs Kronlaks

Otrdien, 2.martā, savu 80 gadu jubileju svin pirmais Latvijas Šaha federācijas (LŠF) prezidents pēc neatkarības atgūšanas Olafs Kronlaks. Gan federācija, gan visa šaha saime sveic viņu ar šo lielo notikumu, novēl veselību, izturību un daudz laimes!

Tieši Olafa Kronlaka laikā 1992.gadā Latvijas izlases šaha Olimpiādēs ieguva savas augstākās vietā. Filipīnu galvaspilsētā Manilā kungi finišēja 5. pozīcijā, savukārt dāmas ierindojās 12.vietā.

Par savu dzīvesgājumu, šahu un amatiem stāsta pats jubulārs: "Māte un tēvs bija nolēmuši laist mani pasaulē Liepājā, 1941.gada 2.martā, precīzi 10 gadus pēc Mihaila Gorbačova piedzimšanas. Tā nu mēs bieži svinējām savas jubilejas reizē. No kara bēgdami, vecāki 1944.gadā aizbrauca pie radiem Vācijā, Rostokā, bet pēc gada tika pieņemts lēmums atgriezties un tā nu atgriezāmies vecajās, labajās mājās Liepājā.

No sešu gadu vecuma sāku iet skolā, beidzu Liepājas 1.vidusskolu un tūdaļ iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Tehniskajā Universitātē) ceļu un tiltu būvniecības specialitātē un sekmīgi to pabeidzu 1963.gadā.

Ar šahu iepazinos 10 gadu vecumā, kad tēvs man uzdāvināja šaha komplektu, iemācīja gājienus un iedeva Makša Eives grāmatu "Šaha lekcijas". Tas bija āķis lūpā. Vēlāk nāca arī citas grāmatas un tās es apguvu pēc savas saprašanas. Trenera diemžēl man nekad nav bijis un to robu jutu vēlāk dzīvē – pietrūka metodiska un sistemātiska pieeja šaha spēlei, tās izpratnei. Spēlēju pēc teiciena – kā māku, tā mauju.

Pa vidu vēl iejaucās dambrete, kura arī man iepatikās un tā nu es spēlēju gan vienu, gan otru. Rezultātā 1956.gadā Latvijas jaunatnes izlases sastāvā spēlēju dambreti PSRS jaunatnes čempionātā Rostovā pie Donas, bet 1957.gadā Latvijas jaunatnes izlases sastāvā spēlēju šahu PSRS jaunatnes čempionātā Vladimirā. 1956.gadā, atbraucis no sacensībām Rostovā, 15 gadu vecumā kļuvu par Liepājas čempionu simtlauciņu dambretē. Šahā man nekādi izcili rezultāti nav bijuši.

Augstskolas gados par prioritāti kļuva mācības, otrā vietā meitenes un tikai trešajā vietā šahs un dambrete, lai gan izmanījos šajā laikā iegūt meistarkandidāta nosaukumu dambretē un vēlāk, jau Liepājā, arī šahā. Vēlākajos gados, pēc ģimenes izveidošanas, spēlēju aizvien retāk un no 35 gadu vecuma pārtraucu jebkuru dalību turnīros un pilnīgi attālinājos no šaha un dambretes sabiedrības, taču interese palika un sekoju līdz visiem notikumiem gan šahā, gan dambretē.

Tad pienāca 1990.gads un kādā jaukā dienā man tiek piedāvāts kļūt par Latvijas Šaha savienības (LŠS) prezidentu. Man tas bija liels pārsteigums un pat šodien man nav skaidrs, kam šī ideja ienāca prātā. Jaunā šahistu paaudze mani nepazina un arī rīdziniekiem biju maz pazīstams. Tai laikā biju ražošanas apvienības " Latvijas autoceļi" ģenerāldirektors. Biju ļoti domīgs. Viena lieta ir dzirdēt – " labdien, prezidenta kungs" , "sveicināti, prezidenta kungs", bet otra lieta, kā tikt galā ar problēmām, kas radās, mainoties visai sistēmai, vispirms jau ar finansēm. Galu galā piekritu priekšlikumam.

1990.gadā sākās cīņa par Latvijas Šaha savienības atjaunošanu FIDE sastāvā un dalību olimpiādē Novi Sadā. Tā 1990.gada novembrī turp devās visa Latvijas komanda kopā ar kaimiņiem Igauniju un Lietuvu. Diemžēl togad neizdevās atkarot savas tiesības. Toties 1991.gada novembrī notikušajā 62. FIDE kongresā Berlīnē visu Baltijas valstu šaha federācijas atjaunoja FIDE sastāvā un ceļš uz Manilas šaha olimpiādi bija vaļā. Latvijas komandu sastāvi bija iespaidīgi – vīriem Širovs, Ķeņģis, Šabalovs, Bagirovs, Lanka un Klovāns, dāmām – Erneste, Šafranska, Skujiņa un Hana.

Mans un LŠS ģenerālsekretāres Priedītes pienākums bija rūpēties, lai mūsu komandas justos labi un staigātu smaidīga. Rezultāti visiem zināmi – vīri ierindojās ļoti augstajā 5. vietā, bet dāmas arī cīnījās ļoti atzīstami un ierindojās 12 vietā. Īsumā varu teikt, ka mūsu vidū valdīja draudzīga atmosfēra un biedrisks gars. Latvijas šahisti bija izslāpuši pēc starptautiskiem kontaktiem. Ar Ingrīdu gādājām, lai spēlētājiem būtu iespēja relaksēties, rīkojām ekskursijas un pasēdēšanas kafejnīcās, lai patīkamā atmosfērā baudītu filipīniešu virtuvi. Daudz pateicības esam parādā Austrālijas latvietim Andrim Līdumam, kas ar savām vietējo paražu zināšanām un kontaktiem palīdzēja mūsu šahistiem viņu problēmu risināšanā.

Nākošajā, 1993.gadā, Latvijas Šaha savienībai samilza problēmas. Vispirms zaudējām kluba telpas Basteja bulvārī, jo ēkai atradās pirmskara īpašniece un mums no ēkas bija jāaiziet. Tāds pats liktenis vēlāk piemeklēja arī žurnāla "Šahs" redakcijas telpas. Finanses kļuva aizvien mazāk, ekonomika valstī bija uz izdzīvošanas robežas, sponsorus atrast kļuva aizvien grūtāk. Un te, lūk, kādu dienu 1994.gadā pie manis atnāca nacionālais meistars Kirilovs un teica, ka bankas "Baltija" īpašnieks Lavents būtu ar mieru pārņemt Latvijas Šaha savienības problēmas. Tajā laikā Lavents nebūt nebija odioza persona. Kas var būt labāk jebkurai sporta federācijai, ja vadību pārņem bankas īpašnieks! Es piekritu momentā un no tā laika lidz 2000.gadam biju viceprezidents.

Tagad, būdams pensijā, varu mierīgi atskatīties uz pagājušo laiku. Pēc Manilas olimpiādes daudzi šahisti aizbrauca no Latvijas. Tā 2000.gada šaha olimpiādē Stambulā Šabalovs un Hana spēlēja ASV izlasēs, Širovs pārstāvēja Spāniju, Šafranska atrada savu mīlestību Francijā, Ķeņģis kļuva par treneri arābu valstīs. Izauga jaunā paaudze – Neikšāns, Miezis, Reizniece un daudz citi.

Šahs, protams, tagad ir mainījies, galvenokārt informācijas tehnoloģiju dēļ. Sen jau aizmirsušās atliktās partijas un to nakts analīzes. Tagad akcents tiek likts partijām ar saīsinātu laika kontroli. Jaunas idejas un variantus var pārbaudīt ar kompjūteru palīdzību. Brīnišķīgi, ka Rīga nav pazaudējusi Šaha skolu. Tā ir īsta jauno šahistu kalve. Ceru, ka kādreiz atkal izaugs šahisti, kas sekmīgi varēs cīnīties par augstām vietām Olimpiādēs un citās starptautiskās sacensībās. Jāsagaida "devītais vilnis"!

Pats jau vienpadsmito gadu pensijā un manā uzmanības lokā ir abi dēli ar vedeklām, divām mazmeitām un diviem mazdēliem. Šahu aizmirsis neesmu – sekoju visiem notikumiem internetā. Daudz lasu. Pēdējā laikā patīk grāmatas ar filozofisku raksturu. Varu ieteikt vēsturnieka un filozofa Juvala Noa Harari grāmatas "Sapiensi" un "21 lekcija 21.gadsimtam". Tagad lasu somu psihologa un filozofa Franka Martela grāmatu " Brīnišķīga dzīve".

Gribu pateikt paldies visiem šahistiem, gan jauniem, gan veciem, ar kuriem man bija gods dzīvē sastapties, sadarboties, saspēlēties!

Visiem veiksmi!"