Āris Ozoliņš intervijā "Dienā": Galvenā motivācija – lai Latvijā augtu gudri bērni

Latvijas Šaha federācijas prezidents Āris Ozoliņš plašājā intervijā laikrakstam "Diena" pievēršas Rīgā notiekošajam FIDE "Grand Prix" posmam, situācijai Latvijas un pasaules šahā, sporta veida perspektīvai un bērnu motivācijai apgūt šo prāta spēli. Saruna notika svētdien, 14.jūlijā.

Izcils dalībnieku sastāvs, solīds balvu fonds un vēl nebijis notikums. Pateicoties FIDE "Grand Prix Series 2019" posma uzņemšanai, Latvija uz desmit dienām kļūst par pasaules šaha centru. Svētdien, 14.jūlijā, jau tika aizvadīta sacensību pirmā kārta. Par godu vērienīgajam notikumam "Diena" aicināja uz sarunu Latvijas Šaha federācijas prezidentu Āri Ozoliņu.

Kā nonācāt pie idejas, ka viens no FIDE "Grand Prix" posmiem varētu notikt Latvijā?

Te droši vien jāsāk runāt kopumā – mēs rīkojam ne tikai "Grand Prix" posmu, bet Mihaila Tāla memoriālu. Tā ietvaros Rīgā notiks gan "Grand Prix", gan bērnu turnīrs, gan ātrā šaha (15 minūšu katram spēlētājam – aut.) un ātrspēles (piecas minūtes katram) turnīrs. "Grand Prix" piedalās 16 pasaules vislabāko šahistu, izņemot pasaules čempionu Magnusu Kārlsenu.

No 22 pasaules vislabākajiem šahistiem pēc ranga aicina uz "Grand Prix" posmiem. Kopumā tādi ir četri, un visiem jāpiedalās trijos posmos. Tad kopvērtējuma vislabākie cīnīsies par pasaules čempiona titula pretendenta godu, izaicinot Kārlsenu.

"Grand Prix" sērijas balvu fonds ir iespaidīgs – astoņsimt tūkstošu eiro. Rīgā tiks sadalīti 150 tūkstoši eiro. Rapid jeb ātrā šaha turnīrā dalību pieteikuši vairāk nekā trīssimt dalībnieku. Būs vairāk nekā sešdesmit lielmeistaru no 25 valstīm. Šajā turnīrā balvu fonds būs 25 tūkstoši eiro. Savukārt ātrspēlē ir ļoti līdzīgi. Nedaudz mazāk dalībnieku, bet vairāk nekā piecdesmit lielmeistaru. Bērnu turnīrs būs vērtīgs ne tikai ar pašām sacensībām, bet viņiem būs arī meistarklases un "Grand Prix" partiju  ērošana, analīze. Pamatā dalībnieki būs no Latvijas un Krievijas, jo to rīko abu valstu šaha federācijas. Runājot par pašu ideju rīkot "Grand Prix" posmu Rīgā – tā man radās Igaunijā, šī gada 12. un 13. janvārī tur notika turnīrs. Uzrunāju Starptautiskās Šaha federācijas prezidentu Arkādiju Dvorkoviču un piedāvāju kopīgi noorganizēt Tāla memoriālu Rīgā. No aprīļa mēneša aktīvi strādājām pie tik vērienīgu sacensību norises Latvijā. Tik nozīmīgi turnīri kā "Grand Prix" ātrspēlē un ātrajā šahā Latvijā  vēl nekad nebija notikuši. Mums ir lieli svētki.

Latvijas šahisti piedalās tikai rapid un ātrā šaha turnīros?

Jā. "Grand Prix" sērijā Latvijas šahistu vēl nav. Šobrīd [Igoram] Kovaļenko vēl mazliet pietrūkst, lai kvalificētos "Grand Prix" (Kovaļenko FIDE rangā ir 98. vietā, viņa personīgais rekords ir 44. vieta – aut.). Bet viņš vēl ir jauns. Domāju, viņam viss vēl priekšā.

Par kuriem šahistiem Latvijas līdzjutējiem turēt īkšķi ātrspēlē un ātrajā šahā?

Jātur īkšķis par savējiem. Visi vadošie Latvijas lielmeistari piedalīsies. Trūks tikai Toma Kantāna, kurš komentēs kopā ar savu sievu Annu. Visi pārējie lielmeistari spēlēs. No Latvijas favorīts ir Kovaļenko, bet viņš pēc reitinga šajā turnīrā ir ap divdesmito vietu. Taču rēķināmies, ka būs vēl dalībnieku papildinājums, jo svētdien tiks aizvadīta "Grand Prix" pirmā playoff kārta un astoņiem dalībniekiem turnīrs beigsies. Ceram, ka vismaz pieci seši no viņiem pievienosies ātrspēles turnīram.

Pēdējos gados, šķiet, daudz darīts, lai popularizētu šahu. Bija gan Alekseja Širova atgriešanās pie Latvijas pilsonības, kas gan beidzās ar raksturu nesakritību un viņa došanos prom...
(Silti smiekli.)
...gan Eiropas čempionāts dāmām, gan lielāki un mazāki šaha festivāli. Kāda kopumā ir situācija Latvijā ar šaha spēles attīstīšanu?

Vēl jau iecienīts bija turnīrs par Baltijas vislabākā šahista titulu, kur visi bija motivēti cīnīties par desmit tūkstošu eiro lielu balvu fondu. Simtgadei par godu nospēlējām maču ar igauņiem pie simt galdiņiem, un rezultāts bija 50 pret 50. Bija mačs arī ar Lietuvu, kuru Liepājā uzvarējām.

Pagājušajā gadā pie mums notika Eiropas jauniešu čempionāts. Varu teikt, ka jauniešu līmenī mūsu šahistu rezultāti kļūst labāki. Iepriekš bija diezgan bēdīgi, stipri atpalikām no igauņiem un lietuviešiem. Tagad ir krietni labāk. Jau otro gadu pēc kārtas rīkojam arī šaha olimpiādi jauniešiem. Tur bija iesaistīti vairāk nekā tūkstoš bērnu, kuri ikdienā nenodarbojas ar šahu. Eiropas jauniešu čempionātā arī bija vairāk nekā tūkstoš dalībnieku. Vēl lielāku sacensību bērniem nemaz nav, jo pasaules
čempionātos dalībnieki ir sadalīti vecuma grupās, bet pie mums spēlēja šahisti no astoņu līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Tā ka Latvija ir viens no tādiem centriem,
kurā notiek daudz augstas raudzes pasākumu.

Tas arī ģeogrāfisku apstākļu dēļ un tāpēc, ka Latvijā ir nesliktas šaha tradīcijas?

Mēs aktīvi strādājam, mums ir labi starptautiskie sakari. Šobrīd Dana Reizniece-Ozola ir Eiropas Šaha savienības viceprezidente. Viņa visā Eiropā atbild par bērnu šaha attīstību. Ir ilgstoši labi kontakti ar FIDE vadību. Esam iekarojuši starptautisko organizāciju uzticību. Šāds "Grand Prix" posms Rīgā – tas ir ļoti ekskluzīvs pasākums.

Visas šīs desmit dienas Rīga ir šaha pasaules centrs. Ne tikai "Grand Prix", bet arī ātrspēles un ātrā šaha turnīru dēļ. Tik daudz lielmeistaru vienkopus... Uz vienas rokas pirkstiem iespējams saskaitīt tādus turnīrus. Pat Eiropas čempionātos nav tik spēcīgs dalībnieku sastāvs.

Kāpēc pasaules čempions Magnuss Kārlsens nepiedalās "Grand Prix" posmos, un kur viņš vispār piedalās, ja neskaita titulcīņas?

Viņam ir tiesības te piedalīties, bet nav motivācijas, jo sacensību būtība ir kvalificēties duelim par pasaules čempiona titulu, kur viņš jau tāpat droši piedalīsies. Visi pārējie sacenšas par tiesībām izaicināt Kārlsenu. Domāju, viņš visu taupa titula cīņai. Tur tomēr likmes ir maksimāli augstas, balvu fondā vairāk nekā miljons eiro.

Tad viņš vispār nekur nespēlē?
Nē, nē, spēlē. Viņš katru gadu spēlē olimpiādēs, pārstāvot Norvēģiju, kas kā komanda nav tā spēcīgākā. Zīmīgi, ka viņš visās olimpiādēs vienmēr paliek zālē, kamēr viņa komandas dalībnieki pabeidz savas partijas.

Viņš ir savas valsts patriots un ļoti solidārs pret komandas biedriem. Ir pamats uzskatīt, ka viņš šobrīd ir pasaulē vislabākais, bet tai pašā laikā viņš ir vienkāršs čalis.

Šahisti nemēdz būt vienkārši ļaudis!
(Smejas.) Nē, nē, ir ļoti dažādi. Skaidrs, ka mēdz būt interesanti raksturi. Daži ir savā ziņā ģēniji. Tāds nu ir šahs – lai spēlētu ļoti labā līmenī, jāiegulda daudz laika un enerģijas, jābūt izcilām koncentrēšanās spējām.

Zinu, ka ilgāku laiku lolojat sapni par obligātu šaha mācīšanu skolās.

Jā, vairākās valstīs tas tā jau ir. Mēs rīkojam šaha olimpiādes pa visām Latvijas skolām, atrodam talantīgus spēlētājus arī starp tiem, kas netrenējas šahā. Atsaucība ir ļoti liela. Pietiekami daudzās skolās fakultatīvi notiek šaha mācības.

Šajā nedēļas nogalē turnīrā Strasbūrā lielmeistars Igors Rausis, kurš savulaik pārstāvējis arī Latviju, pieķerts tualetē izmantojam mobilo telefonu. Ko tas nozīmē Latvijas šaha reputācijai?

Viņš nav Latvijas pilsonis, arī pēc tautības nav latvietis. Iepriekš pārstāvēja Bangladešu, tagad – jau Čehiju. Jā, savulaik dzīvoja Latvijā. Starp citu, viņš bija pieteicies dalībai mūsu turnīrā ātrajā šahā, bet mēs viņu izslēdzām no dalībnieku saraksta, kolīdz uzzinājām pēdējos jaunumus.

Šahā krāpšanās ar palīgierīcēm ir kas līdzīgs tam, pret ko aktīvi cīnās futbolā un basketbolā – pret spēļu sarunāšanu. Šahā tas izpaužas ar elektronisko līdzekļu izmantošanu. Taču pret to aktīvi cīnās. Starp citu, arī Eiropa jauniešu čempionātā noķērām vienu austrieti, kuram bija augsts reitings un kurš cīnījās par augstām vietām. Mēs viņu diskvalificējām. Šādiem piemēriem jākalpo jaunajiem par paraugu – neko tamlīdzīgu nedrīkst piedot un par to jāsoda maksimāli bargi. Domāju, viņam piešķirs mūža diskvalifikāciju (šahists jau pats paziņojis, ka liek punktu karjerai, – aut.).

Kas tiek darīts, lai mums būtu spēcīgi jaunie šahisti?

Pirmkārt, mēģinām iesaistīt pēc iespējas vairāk bērnu. Otrkārt, mums ir nolīgts treneris Edvīns Ķeņģis, kurš individuāli strādā ar vistalantīgākajiem jauniešiem. Arī Eiropas jauniešu čempionāta norise Latvijā, kurā piedalījās vairāk nekā simt mūsējo, domāju, deva ievērojamu ieguldījumu. Pēc tam 16–17 gadu vecumā viņiem mēdz rasties citas intereses. Tad šahs mēdz aiziet otrajā plānā. Cenšamies panākt, lai šahs ir skolās vismaz kā interešu izglītība, ja ne gluži mācību priekšmets. Tas process nav straujš, jo ir vairāki šķēršļi: gan finansējums, gan treneru trūkums, jo likums ir tāds, ka skolotājiem jābūt ar pedagoģisko izglītību. Ne visiem šahistiem tāda ir.

Kā var pierunāt bērnus pievērsties šaham? Ja viņiem par piemēru liek basketbolistu Kristapu Porziņģi, netrūkst motivācijas alkt iet viņa pēdās.

Ar šahu var daudz ceļot, redzēt pasauli. Galvenā motivācija, domāju, ir šaha lietderība jebkurā dzīves situācijā. Šahā māca, ka vispirms jāpadomā un jāizskaitļo vairāki
gājieni uz priekšu. Tas taču noder arī dzīvē! Skaidrs, ka basketbolā nopelnīt var vairāk. Šahā pelna mazāk un tikai paši, paši labākie.

Šaha federācijas galvenais mērķis ir izcilu šahistu sagatavošana vai masveidība?

Labprāt šaujam pa abiem zaķiem vienlaikus. Lielāku akcentu liekam uz masveidību, lai šahu spēlētu vairāk cilvēku. Bet strādājam arī ar talantiem, atbalstām. Galvenā motivācija ir, lai Latvijā augtu gudri bērni.