Olita Rause: "Šahs ir mainījies. Kļuvis ātrāks un dinamiskāks"

Viens no šī valsts čempionāta lielākajiem pārsteigumiem starta sarakstā ir Latvijas vienīgās IM titula īpašnieces Olitas Rauses piedalīšanās sieviešu čempionātā. Trīskārtējā Latvijas vicečempione pēc neatkarības atjaunošanas nacionālajā čempionātā spēlē pirmo reizi.

Kādā vecumā un kur sākāt apgūt šahu? Kas ir jūsu pirmie treneri?
Šahu sāku apgūt samērā vēlu – 12 gadu vecumā. Mamma, redzot, ka cauriem vakariem ar tēvu un brāli spēlējam šahu, aizveda mūs ar brāli uz Rīgas šaha skolu. Tajā brīdī tur nodarbības bija Paulam Podniekam. Viņš gan brīdināja mammu, lai lielus panākumus negaida, jo šajā vecumā ir drusku par vēlu sākt, bet uzņēma mūs savā grupā. Brālis tika līdz 2. sporta klasei. Savukārt man šahs kļuva par dzīvesveidu. Treniņi, klasifikācijas turnīri, jauniešu turnīri, vasaras sporta nometnes, treniņnometnes... Līdz meistarkandidātes pirmajai ballei viss ritēja strauji un gludi, otro balli gan pildīju vairākus gadus. Kad iekļuvu Latvijas jauniešu izlasē, sāku trenēties pie Aršanska. Viņš ļoti sekoja līdzi atklātņu teorijai, tā kā datoru vēl nebija, viņš veidoja kartotēku uz mazām lapiņām, ja kādā no variantiem parādījās jauns, spēcīgs turpinājums – pārrakstīja attiecīgās kartītes no jauna. Plaši materiāli un kartotēka bija arī pieaugušo izlases trenerim Anatolijam Šmitam, reizi nedēļā izlases kandidāti, starp kuriem biju arī es, varēja nākt pie viņa uz nodarbībām, kur pulcējās lielmeistari un starptautiskie meistari. Piedalījos arī Ģipšļa un Tāla lielmeistaru skolā. Nenovērtējamu pieredzi guvu žurnāla "Šahs" redakcijā, kur strādāju par šaha redaktori. Tur darbojās Aivars Ģipslis, Astra Klovāne, Zigurds Lanka un Nikolajs Žuravļovs. Astra un Jānis Klovāni uzaicināja mani spēlēt savā Baltijas kara apgabala komandā pie meiteņu galdiņa. Armijas mačos arī satiku savu nākamo dzīvesbiedru Igoru, viņš spēlēja Melnās jūras kara flotes komandā pie puišu galdiņa. Tagad viņš ir spēcīgs lielmeistars un ļoti labs treneris. Ir trenējis Bangladešas, Ēģiptes, Arābu Emirātu, Alžīras u. c. valstu dažāda mēroga izlases un klubu komandas. Trenera gaitas viņš sāka Rīgas šaha skolā. Gadus desmit viņš bija arī mans personīgais treneris un menedžeris. Man ir lieliska klasiskā šaha skola, ko, cerams, gadu gaitā nevar pavisam pazaudēt.

Kādi ir jūsu zīmīgākie panākumi kā klasiskā šaha spēlētājai? Kā ieguvāt IM titulu?
Esmu trīskārtēja Latvijas vicečempione, uzvarēju PSRS sieviešu čempionāta pusfinālu, spēlēju Latvijas sieviešu komandā Pasaules šaha olimpiādē Maskavā. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā daudz spēlēju ārzemēs. Tolaik bija sarežģīti dabūt vīzas un starptautiskās aviobiļetes, bet Igors mācījās Maskavas augstākajā treneru skolā, viņam bija iespēja to visu kārtot Maskavā un Pēterburgā, pamazām viņš sāka savu šaha profesionāļa karjeru Eiropā. Pateicoties savām valodu zināšanām un harizmai, viņš ātri nodibināja kontaktus ar sporta klubiem Francijā un Vācijā. Kamēr mūsu meitas vēl negāja skolā un turnīru laikā viņas varēja pieskatīt mani vecāki, Igors rūpējās par iespējām spēlēt ārzemēs arī man. Trakajā barikāžu laikā man bija iespēja spēlēt vīriešu riņķa turnīrā Budapeštā, vakarā pirms izlidošanas televīzijā rādīja reportāžu no Viļņas, tas bija baisi, Igors spēlēja kaut kur ārzemēs, man bija lielas bažas, ka nevarēšu atgriezties mājās no Ungārijas, ja Latvijā atgriezīsies padomju režīms. Tomēr aizlidoju, un pēc pirmajām kārtām man parādīja rakstu, ka Rīgā ir barikādes un šauj. Nekas cits neatlika, kā spēlēt iespējami labi, ja jau tādā laikā esmu izvēlējusies būt projām no ģimenes. Šajā turnīrā arī izpildīju IM normu. Visas ar tituliem saistītās peripetijas tagad šķiet ļoti tāla pagātne, tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem! Biju ļoti pārsteigta, ka čempionātā spēlēju ar šo titulu, nevis WGM. Biju pavisam aizmirsusi, ka man tāds ir.

Esat zināma arī kā korespondecšaha spēlētāja.
Kad meitām tuvojās skolas gaitas, bija skaidrs, ka abi braukāt uz turnīriem vairs nevarēsim. Igors tolaik jau bija profesionālis un ar šahu pelnīja naudu, sieviešu balvas turnīros salīdzinājumā ar vīriešu balvām ir visai niecīgas (šķiet, šai ziņā šaha pasaulē nekas daudz nav mainījies), tāpēc bija skaidrs, ka šaha karjeru turpinās viņš. No Ingrīdas Priedītes uzzināju, ka eksistē tāds korespondencšahs. Tā bija iespēja pavisam neaiziet no šaha aprites. Tas izrādījās arī ļoti interesants process, teju katru dienu manā pastkastītē bija pa kādai pastkartei no dažādām pasaules malām ar kārtējiem gājieniem. Skaistas pastkartes, eksotiskas pastmarkas. Ar vairākiem korespondencšahistiem man izveidojās vēstuļu draudzība, pie viena no viņiem pat ciemojos Šveicē. Vakara stundās izvelc attiecīgo diagrammu un sāc analizēt pozīciju. Pirmajos gados vēl nebija datoru un datubāzu. Spēlēju labi, saņēmu uzaicinājumus spēlēt vairākos prestižos kungu turnīros, 1998. gadā ieguvu VI Pasaules kausu korespondencšahā. Togad ICCF kongress notika Rīgā un kausu man piešķīra ICCF prezidents personīgi. No visiem tituliem un uzvarām man pašai šī šķiet visnozīmīgākā, jo, ieskaitot visus posmus, bija vajadzīgi teju piecpadsmit gadi, lai to iegūtu. Korespondencšahā man ir vīriešu lielmeistara tituls. Sieviešu turnīros neesmu spēlējusi, bet reitinga ziņā ilgu laiku biju stiprākā sieviešu korespondencšahiste.pasaulē. Šobrīd korespondencšahu nespēlēju. Datoru laikmetā tam vairs nav jēgas.

Starp iepriekšējo jūsu klasisko šaha turnīru un pašreizējo pagājuši 15 gadi. Kādēļ tik liela pauze?
Katram savs liktenis. 2003. gadā ciemojos pie dzīvesbiedra AAE, kur viņš jau vairākus gadus strādāja par treneri. Piedalījos tur divos turnīros – Abu Dabi un Sardžā. Nospēlējām tur abi divi tīri labi, tomēr sapratām, ka mūsu laulībai vairs nav īsta pamata. Manā dzīvē šahu pakāpeniski nomainīja bērnu audzināšana, studijas un izdevējdarbība. Studēju es vispirms Tehniskajā Universitātē, tad ilgus gadus Latvijas Universitātē baltu filoloģiju, pabeidzu doktora studijas, bet neuzrakstīju iesākto disertāciju. Paralēli šaham man vienmēr patikusi literatūra. Kāds Igora vācu draugs man reiz jautāju, ko es darīšu, kad pabeigšu studijas. Atbildēju, ka man gribētos strādāt izdevniecībā. Stāsta, ka vēlēties vajag uzmanīgi, jo Dievs tās izpilda. Šo nekad neesmu nožēlojusi. Universitātē mācījos Literāro redaktoru programmā, pieteicos praksē izdevniecībā "Jumava". Kad beidzās prakses laiks, izdevniecības direktors Juris Visockis man piedāvāja palikt un strādāt par redaktori, jo izdevniecībai vajagot projekta vadītāju ar šaha stratēģa domāšanu. Pēc diviem gadiem mani uzaicināja darbā Jāņa Rozes apgāds, kur nostrādāju par galveno redaktori teju divdesmit gadus. Tagad strādāju mājās kā pašnodarbināta literārā redaktore un tulkotāja. Audzinu dēlu Nameju Danielu, kurš mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā 2. klasē un reizēm apmeklē tur nodarbības pie Rīgas šaha skolas trenera Aivara Kažoka. Lielas intereses par šahu viņam vēl nav, varbūt ar laiku... Manas meitas Santa (1. sporta klase) un Paula (3. sporta klase) mācījās šahu pie Rīgas šaha skolas treneres Maijas Malahovskas. Sacensībās piedalījās reti, bet abām šahs ir tuvs, labprāt tāpat vien uzspēlē, ja ir izdevība. Ar Igoru mums ir labas attiecības. Uzzinājis, ka esmu sākusi trenēt bērnus, atsūtīja man milzu daudz noderīgu materiālu.

Kādēļ nolēmāt atgriezties aktīvajā šahā?
Tas bija acumirkļa impulss. Man vajadzēja atrast Latvijas Šaha skolu olimpiādes tiesneša Alberta Cimiņa e-pastu, lai pieteiktu Jūrmalas Alternatīvās skolas audzēkni Rīgas finālam. Ieraudzīju federācijas mājaslapas kalendārā saiti uz Latvijas sieviešu čempionātu, ielūkojos un secināju, ka tas notiek jau pēc trim dienām un tieši tajā nedēļā, kas man ir relatīvi brīva, turklāt pieteikšanās termiņam vēl bija atlikušas dažas stundas. Sekoju impulsam un pieteicos. Tā kā mācu bērniem šahu, man šķiet svarīgi, atkal pabūt šaha vidē, atcerēties turnīra atmosfēru.

Kādas ir sajūtas pēc četrām kārtām?
Daudz emociju ‒ sarūgtinājums pēc zaudējumiem, prieks par saturīgām un skaistām partijām pret talantīgajām jaunajām šahistēm. Ļoti grūti pierast pie laika kontroles, nekad neesmu spēlējusi ar kontroli +30 sekundes par katru gājienu. Nav vajadzīgās izjūtas, ko var izdarīt šajās sekundēs, noteikti ir kādi paņēmieni, kā uzaudzēt laiku, atkārtojot pozīciju, veicot profilaktiskus gājienus, manevrēšanu...
Atlikušas trīs kārtas, spēlēšu sev par prieku, izbaudīšu šaha turnīra gaisotni, vērošu, kā spēlē vadošie Latvijas šahisti.

Vai nākamgad spēlēsiet atkal?
Vismaz pagaidām man nav nekādu sportisku ambīciju. Lai labi spēlētu profesionālā līmenī, ir daudz jātrenējas, jāseko līdzi teorijai, arī koncentrēšanās spējai un labai fiziskai kondīcijai tagad ir vēl lielāka nozīme nekā agrāk. Ar labu skolu un iepriekšējo gadu pieredzi ir daudz par maz, lai sekmīgi spēlētu turnīros. Laika šaham man nav īpaši daudz. Ja ne sieviešu čempionātā, tad kādā no turnīriem, iespējams, piedalīšos. Īpaši, ja treneres darbs uzņems apgriezienus.

Kā vērtējat Latvijas sieviešu šaha līmeni?
Šahs ir mainījies, kļuvis ātrāks, dinamiskāks. Biju pārsteigta, uzzinot, ka Latvijas sieviešu čempionātā var piedalīties visas šahistes ar I sporta klasi. Agrāk tiesības piedalīties finālā bija jāizcīna un ne visas meistarkandidātes finālā iekļuva. Aivars Stašāns man teica, ka šogad vēl esot rekordaugsts dalībnieču skaits. Acīmredzot nav viegli veltīt veselu nedēļu šaha sacensībām, un intensīvi trenēties pirms tam. Varbūt Latvijas čempionātam vairs nav iepriekšējo gadu prestiža, svarīgākas droši vien ir Eiropas un pasaules līmeņa sacensības. Bija liels prieks redzēt turnīrā Viju Zalcmani, ar kuru iepazinos savā pirmajā Latvijas sieviešu čempionāta pusfinālā astoņdesmito gadu sākumā. No visām dalībniecēm personiski pazīstu vēl tikai Līgu Unguri un, šķiet, vienreiz spēlēju un zaudēju Ilzei Bērziņai. Manuprāt, ir lieliski, ka turnīram ir labs balvu fonds, ka piedalās tik daudz jaunu šahistu. Tur milzu nopelns Rīgas šaha skolai, kur bērni var apgūt šahu bez maksas.

Par šaha līmeni Latvijā man grūti spriest, jo esmu ārā no aprites jau daudzus gadus. Vēroju pie blakus galdiņiem, kā spēlē Ilze Bērziņa un Laura Rogule, visu cieņu. Pagājušajā svētdienā Latvijas skolu šahu olimpiādē satiku Viju Rožlapu, ar kuru iepazinos vēl tad, kad nodarbojos pie Paula Podnieka. viņa uzskata, ka bērnu un jauniešu šaha līmenis ir daudz augstāks, nekā padomju laikos. Tā kā viņa audzina jaunos šahistus visu savu dzīvi, viņa noteikti zina labāk.

Man gribētos, lai pēc 5‒7 gadiem atkal vajadzētu sūri, grūti cīnīties, lai piedalītos sieviešu čempionāta finālā. Tā būs laba zīme, ka šahs Latvijā iet uz augšu.

Zināms, ka jūs tagad arī vadat šaha nodarbības.
Pirms pāris gadiem mani uzrunāja kādas meitenes vecāki, kuri uzskatīja, ka viņai paralēli citām nodarbēm noteikti jāapgūst šahs. Braucu pie viņas uz mājām gada garumā, tagad viņa dzīvo Spānijā un uzskata, ka tas nav bijis zemē nomests laiks. Mazliet caur Skype nodarbojos ar Stefanu Prudņikovu, kurš tajā laikā izpildīja pirmo sporta klasi, varbūt tur kāda maza artava ir arī manējā. Pašlaik privāti mācu šahu trim zēniem, kuriem šahs vajadzīgs, lai labāk sekmētos burāšana un hokejs.
Pagājušā gadā mani uzmeklēja Jūrmalas Alternatīvās skolas (JAS) direktors Egils Blūms. Viņu ļoti fascinē māsu Polgaru izstrādātā šaha programma skolām, kas ļauj vispusīgi attīstīt prātu, atmiņu un domāšanu. Viņš ir iecerējis nākotnē ieviest skolas mācību programmā šaha stundas. Kopš janvāra vadu šaha pulciņu JAS, tur man ir 17 audzēkņi, vēl pavisam iesācēji, tomēr Madlēna Meistare no 4. klases izcīnīja 5 punktus Rīgas skolu olimpiādē un piedalīsies Latvijas finālā. Esmu lepna par viņu, ceru, ka tā būs laba motivācija nodarboties ar šahu arī turpmāk gan viņai, gan viņas skolasbiedriem.

Pavisam jauns projekts ir mana šaha studija "Šaha rings" Bulduru Sporta kluba paspārnē. Laipni aicinu pieteikties visus, kuri dzīvo tuvumā un grib nodarboties ar šahu. Nodarbības notiek otrdienās un ceturtdienās no pulksten 17 līdz 18.30.
Varat zvanīt un pieteikties, mans tālrunis ir 29448667, e-pasts olita.rause@gmail.com.