Ilze Bērziņa: "Kļūt par Latvijas čempioni man vienmēr ir svarīgi un īpaši"

Lielmeistare Ilze Bērziņa (2178) jau piekto reizi kļuvusi par Latvijas čempioni klasiskajā šahā. Pēdējā kārta izvērtās visai dramatiska, taču lielo lozi izvilja tieši viņa, kura neslēpj, ka turnīrs šogad norisinājās visai spraigi.

Iepriekšējā intervija ar Ilzi Bērziņu interneta vietnē sahafederacija.lv bija 2019.gadā, kad viņa ceturto reizi kļuva par Latvijas čempioni. Tajā sarunā tika cilātas dažādas tēmas, arī mūsu lielmeistares karjeras sākums un mērķi, tādēļ šoreiz pievērsāmies aktuālajām lietām un pielikām arī šahistu iesūtītus jautājumus.

Apsveicu ar piekto titulu! Ko tas tev nozīmē?
Paldies! Kļūt par Latvijas čempioni man vienmēr ir svarīgi un īpaši. Neatkarīgi no tā, cik stiprs ir sastāvs, cik partijas jāspēlē, kāds ir bijis veiksmes faktors, tieši čempiona tituls paliek vēsturē, taču pārējās detaļas ātri tiek aizmirstas. Tādēļ esmu ļoti priecīga un gandarīta, ka šogad izcīnīju čempiones titulu.

Kā tu raksturotu čempionāta gaidu un savu sniegumu tajā?
Pozitīvi vērtēju to, ka ir atjaunota 9 kārtu izspēles sistēma, jo iepriekš vairākas reizes čempionāts norisinājās 7 kārtās, ko neuzskatīju par pareizu. 7 kārtu laikā visi labākie nevar izspēlēt savstarpējās partijas, tādēļ daudz ko izšķir veiksme, ielozētie/neielozētie pretinieki. Taču 9 kārtu sistēmā tomēr lielākoties stiprākās dāmas katra ar katru jau ir izspēlējušas, tādēļ rezultātu var vērtēt kā objektīvu.

Čempionāts šogad norisinājās visai spraigi. Partijas bija ļoti sīvas un par čempioni, skatoties uz turnīru kopumā, varēja kļūt vismaz kādas 5–6 dāmas. Tieši kura kļūs par čempioni, tas atrisinājās tikai pašā pēdējā kārtā, kā rezultātā arī no skatāmības un līdzi jušanas viedokļa čempionāts bija spraigs un interesants. Bija spēlētājas, kurām atsevišķās partijās paveicās, taču kopumā vismaz pirmā sešinieka partijas varu vērtēt kā kvalitatīvas, cīņasspars un motivācija bija visaugstākajā līmenī. Interesanti bija vērot tendenci, ka daudzas šahistes atsevišķās partijās spēlēja atklātnes vai variantus, kas tām bija pilnīgi sveši, tādā veidā mēģinot pārsteigt savus pretiniekus un izvairīties no pārāk lielas sagatavošanās. Es pati tā daru jau ilgāku laiku un bieži vien ar labiem rezultātiem. Nospēlēt kaut ko jaunu ir ļoti interesanti un izaicinoši, taču, manuprāt, šāda pieeja reizēm var nest augļus.

Savu rezultātu čempionātā (6,5 punkti no 9) varu vērtēt kā labu un pietiekami objektīvi izrietošu no partijām. Vienīgā partija, kurā man bija mazs veiksmes faktors, bija 2.partijā pret Sofju Vasiļjevu, kurā nepareizi izspēlēju atklātni, kā arī vēlāk pieļāvu neprecizitātes, kā rezultātā Sofjai bija labs pārsvars un izredzes uz uzvaru (novērtējums -2, kur man bija baltie). Taču laika trūkumā izdevās spēli sarežģīt un izlīdzināt, turklāt uz beigām pat bija iespējama taktika, ar kuras palīdzību es varētu vinnēt. To mēs abas nolikām, kā rezultātā partija beidzās neizšķirti. Vislabāk man patika partija ar tā brīža turnīra līderi Elīnu Otikovu, jo pirmo reizi nospēlēju Itāļu atklātni. Laikam iespaidojos no tikko notikušā Kandidātu turnīra, kurā redzēju, ka Itāļi ir populāri. Turklāt atsevišķi Elīnas spēlētie varianti spāņos man ne tik ļoti patika, īpaši pie nosacījuma, ka bija jācenšas spēlēt uz uzvaru par katru cenu.

Jāatzīmē arī pēdējās kārtas uzvara pār Emīliju Apini, kurā ar melno krāsu izvēlējos spēlēt Sicīliešu aizsardzību, kuru spēlēju ļoti reti. Tomēr nolēmu, ka ar melnajiem spēlēt uz uzvaru vislabāk varēšu tieši ar sicīliešu palīdzību, nevis citām atklātnēm, kuras spēlēju regulāri. Kaut gan Emīlija mani atklātnē pārsteidza ar variantu, kuru nebiju redzējusi, tomēr partijas gaita izdevās veiksmīga un tiku pie tik ļoti nepieciešamā punkta.

Uzreiz pēc uzvaras pēdējā kārtā noteikti vēl nezināji, ka kļūsi par čempioni, jo visas partijas vēl nebija beigušas. Ko tajā laikā juti? Kā uzzināji, ka izcīnīts piektais tituls?
Pēdējā partijā es izdarīju maksimumu, ko varēju (guvu punktu), tādēļ pēc partijas biju gandarīta un vienkārši gaidīju pārējos rezultātus. Atsevišķas manas pretinieces, no kurām bija atkarīgs mans koeficients turnīrā, guva negaidītus zaudējumus, kā rezultātā čempiones tituls bija iespējams tikai pie veiksmīga citu partiju noslēguma. Šeit tad arī varu atzīt, ka veiksme man stāvēja klāt vairāk nekā pārējām dāmām. 2.vietā ar tikpat punktiem cik man ierindojās Renāte Vidruska, ar kuru mums sakrita pirmie 2 koeficienti, taču 3 koeficients bija pavisam nedaudz manā labā. Tieši ar Renāti arī pļāpājam brīdī, kad bija redzami beigu rezultāti. Sākumā pat nebiju droša, vai tas 3.koeficients tiešām skaitās, tādēļ drošs paliek nedrošs gaidīju vēl citus pierādījumus beigu rezultātiem. Bet tad mani sāka apsveikt draugi un tad tomēr sapratu, ka čempions ir rokā. Tajā brīdi protams biju ļoti priecīga. Interesanta sakritība ir tā, ka 4 mani izcīnītie tituli ir izcīnīti garajā gadā (2004, 2008, 2012 un 2024). Tikai 1 titulu izcīnīju 2019 gadā. Turklāt arī no bērnības atceros, ka man parasti veiksmīgāki ir pāra gadi, kuros izcīnīju labākus rezultātus.

Cik daudz laika šahs aizņem tavā dzīvē? Ko dari pārējā laikā?
Šahs aizņem pietiekami daudz laika manā dzīvē. Spēlēju gan klasiskos turnīrus (cik atļauj laiks, enerģija un finanses), gan arī pietiekami daudz piedalos rapid turnīros, kas pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti populāri. Pēc nodarbošanās esmu juriste, tādēļ strādāju savā profesijā. Man ir arī daudzi hobiji – ļoti patīk ceļot (gan apvienojot ar šahu, gan bez), patīk peldēt, spēlēt galda tenisu, lasīt grāmatas, apmeklēt teātri.

Kā gatavojies septembrī gaidāmajai šaha olimpiādei?
Šaha olimpiāde ir ļoti nozīmīgs turnīrs, turklāt šī būs jau mana 13.šaha olimpiāde! Kā sagatavošanos esmu ieplānojusi gan dažādus turnīrus, gan trenējos arī teorētiski – ar izlases treneri Zigurdu Lanku, kā arī pati individuāli, risinot šaha taktikas, lasot šaha grāmatas, kā arī klausoties interesantas video lekcijas, ko sagatavojuši lielmeistari.

Kuri ir tavi gaidāmie lielie turnīri šogad?
Esmu ieplānojusi vairākus klasikas turnīrus līdz šaha olimpiādei. Februārī izspēlēju klasikas turnīru Norvēģijā. Martā spēlēju turnīrā Vācijā. Šie abi turnīri bija grūti, jo bija jāspēlē pa 2 partijām dienā, tomēr izturēju diezgan labi. Ar savu Vācijas klubu piedalāmies Vācijas Bundeslīgā – jūnija sākumā būs izšķirošās 3 partijas un mūsu mērķis ir iegūt pēc iespējas augstāku vietu, kā arī saglabāt vietu augstākajā Bundeslīgā nākamajā sezonā. Jūlijā plānoju spēlēt turnīrā Pardubicē, ko pati vērtēju kā vienu no labāk organizētākajiem lielajiem festivāliem (labākais protams ir RTU, kurā arī piedalīšos). Visiem jaunajiem šahistiem, kuri vēl nav paguvuši aizbraukt uz šo festivālu, to noteikti rekomendēju. Pilsētiņa ir skaista, atmosfēra lieliska – tie ir kā lieli šaha svētki vairāku nedēļu garumā un iespējām gan spēlēt daudzos šaha turnīros, gan izbaudīt papildus piedāvātās aktivitātes – akvaparku, futbola turnīru, ekskursiju uz Zoo. Pieaugušie arī noteikti priecāsies par garšīgo un lēto čehu alu.  

Un tagad – šahistu uzdotie jautājumi
Vai tu piekristu 10 partiju mačam ar šī gada vīriešu čempionu – Gunti Jankovski?
Noteikti piešķirtu žetonu tam cilvēkam, kurš izdomāja šo jautājumu. Objektīvi domāju, ka Guntis ir vismaz nedaudz spēcīgāks par mani, taču man patīk izaicinājumi. Tādēļ, ja šāds piedāvājums būtu, tad izvērtētu nosacījumus un visticamāk piekristu.

Cik daudz stundu gulēji pirms katras partijas? Un vai labs miega režīms tev ir svarīgs?
Precīzi man ir grūti pateikt, cik stundas sanāca gulēt, taču noteikti varu pateikt, ka miegs man ir ļoti būtisks. Turklāt turnīros, ja ir tāda iespēja, guļu pat nedaudz ilgāk nekā ikdienā. Jau kādā 3-4 kārtā sāku just, ka ir grūtāk piecelties, jo lēnā garā uzkrājās nogurums. Parasti visi saka, ka bērniem jāguļ daudz (līdz 10 stundām), bet pieaugušajiem kādas 6-8 stundas. Tad es parasti jokoju, ka laikam šajā ziņā esmu palikusi kā bērns, jo turnīra laikā mierīgi var nogulēt arī 10 stundas. Uzskatu, ka miega režīms ir ļoti būtisks, jo noguris cilvēks noteikti nebūs labs spēlētājs. Atsevišķu partiju varbūt izdosies izturēt, taču distances laikā miega trūkums izpaudīsies.   

Cik soļus dienā nostaigā un vai tev tas šķiet svarīgi?
Soļošana ir viena no aktivitātēm, kas man patīk. Vismaz daudz labāk nekā skriešana, kura jau no bērnības man nepadevās un nepatika. Mēģinu savākt minimālos 6000 soļus, taču ļoti priecājos, ja izdodas 10000 un vairāk soļu dienā. Nav tā, ka man ir ļoti svarīgi katru dienu savākt tieši X daudzumu soļus, tomēr uzskatu, ka fiziskā forma un enerģija ir ļoti būtiska arī šaham, tādēļ ikdienā ir jāiekļauj fiziskās aktivitātes (soļošanu, skriešanu kam patīk, galda tenisu, peldēšanu), lai cilvēks justos labi un viņam pietiktu enerģijas arī gariem šaha turnīriem. Atgādinu, ka olimpiādē ir jāspēlē 11 partijas (ir gan 1 rezervists, bet parasti tāpat tiem, kam iet labāk, var sanākt nospēlēt pat 10 partijas).

Kāds ir tavs mīļākais ēdiens Latvijā? Kādi ir tavi mīļākie svētki Latvijā?
Latvija pašlaik ir globalizējusies un tādēļ mums ir pieejami visas pasaules ēdieni. Man ļoti garšo zivis un jūras veltes (īpaši – austeres). Taču no tradicionālajiem Latvijas ēdieniem vasarā ļoti priecājos par auksto zupu – garšīga un viegli pagatavojama. Mīļākie svētki ir Jāņi, kuri tiek pavadīti laukos, brīvā dabā, iekļaujot arī vairākas senlatviešu tradīcijas (vainaga pīšana, ugunskura kurināšana).

Kurš ir tavs visu laiku veiksmīgākais turnīrs?
Kā visaugstāko sasniegumu vērtēju 2010.gadā iegūto 3.vietu pie 3.galdiņa olimpiādē Khantimansijskā. Toreiz man tik labi gāja, ka bija jānospēlē visas 11 partijas. Ieguvu 9 punktus no 11 un turnīru nospēlēju bez neviena zaudējuma. Cik atceros, tad toreiz lielāko daļu partiju spēlēju ar melnajām figūrām (9 no 11) un turnīra laikā visu laiku iemēģināju jaunas atklātnes, variantus. Ļoti riskēju, taču toreiz viss, ko darīju, gāja no rokas.

Kā pārdzīvo zaudējumus? Vai ir kāds īpašs rituāls?
Zaudējumi vienmēr ir ļoti nepatīkami un diemžēl man nav nekāda īpaša panaceja kā ar tiem tikt galā. Te atceros mazu anekdoti no bērnības. Vectēvs atnāca mani pavadīt uz vienu turnīru ārzemēs un pamācoši stāstīja, ka arī zaudēt ir jāmāk! Es aši viņam atbildēju: “Vectēv, es taču nebraucu tur zaudēt!”

Tomēr domāju, ka tieši tas, cik labi sportists tiek galā ar vienu zaudējumu vai pat kādu zaudējuma sēriju, neveiksmīgu turnīru, parāda to, cik labs būs sportists. Iespējams augstā līmenī var piesaistīt arī kādus labus sporta psihologus, tomēr arī paši psihologi mācīs strādāt tieši pašam ar sevi, savām domām, emocijām. Un tas, cik labi padosies darbs ar sevi un spēja tikt galā pēc zaudējumiem, veidos sportistu un viņa karjeru kopumā. Reizēm pēc sliktākiem turnīriem pat rodas tāda doma, ka varbūt ir jāmet šahs pie malas, taču parasti atnāk nākamais turnīrs, kurš ir krietni veiksmīgāks, un šī doma pazūd pati no sevis. No kļūdām, zaudētām partijām var ļoti labi mācīties – daudz labāk nekā no uzvarām. Tādēļ zaudējumi ir jāizmanto kā iespēja augt un attīstīties. Neviens par čempionu nepiedzimst un bez zaudējumiem neiztiek. Bērnībā atceros vienu Eiropas čempionātu Francijā. Sāku labi – 3,5 punkti no 5. Un noslēdzu turnīru ar četrām nullēm, kā rezultātā ieņēmu vienu no pēdējām vietām turnīrā. Pēc turnīra visi priecīgi bildējās, taču es stāvēju malā no bariņa un raudāju. Kāds tomēr bija pamanījies arī mani ieņemt kadrā un bilde izskatījās diezgan bēdīga. Taču no kļūdām mācījos un nākamajā gadā jau izcīnīju 2.vietu Pasaules čempionātā meitenēm līdz 12 gadu vecumam.

Tevi Latvijas šahā zinām kā ļoti nosvērtu un pozitīvu šahisti. Kā ikdienā strādāt ar sevi, lai izkoptu tik stabilu un noturīgu raksturu?
Es īpaši par šo lietu nedomāju, vienkārši esmu tāda, kāda esmu. Pēc temperamenta stila esmu vairāk ar flegmātisko ievirzi, kas šahistiem vispār nav nemaz slikti. Grūti iedomāties ļoti veiksmīgus šahistus – holēriķus. Domāju, ka arī iedzimtībai ir liela loma – abi mani vecāki ir diezgan nosvērti, intelektuāļi (pēc profesijas matemātiķi), kuriem patīk domāt, vērot, analizēt. Neviens manā ģimenē nav izcēlies ar ļoti strauju raksturu, tādēļ arī es līdzīgi kā pārējiem esmu diezgan nosvērta. Ir gan bijušas atsevišķas situācijas, kurās esmu ļoti dusmīga – teksta uzdevumu mācīšanās laikā zem skapja ir lidojusi matemātikas grāmata, sliktāka turnīra laikā zemē tika nosviests šaha galdiņš ar visām figūriņām, esmu pateikusi kādu skarbāku vārdu cilvēkiem. Taču tas tomēr ir salīdzinoši reti, biežāk mēģinu izturēties mierīgi un nosvērti.