Trenerei Vijai Rožlapai apaļa darba jubileja

Rīgas Šaha skolas (RŠS) ilggadējai trenerei Vijai Rožlapai šodien ir reizē gan svētku, gan darba diena, jo tieši pirms apaļiem 60 gadiem tā bija pirmā darba diena šaha treneres amatā, savā mājaslapā informē RŠS. Latvijas Šaha federācija pievienojas sveicēju pulkam!

1964. gada 5. februārī Vija Rožlapa sāka strādāt par šaha treneri Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tā bija pirmā no Rīgas sporta skolām, kurā tika atvērta šaha nodaļa. Mazliet vēlāk šaha nodaļas parādījās arī citās Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skolās, kur par šaha nodaļu atbildīgie bija  Zigrīds Solmanis un Pauls Podnieks.

Trenere Vija Rožlapa kā Rīgas Šaha skolas trenere ir izaudzinājusi daudz labu un izcilu šahistu. Divi audzēkņi kļuvuši par pasaules čempioniem: 1988.gadā Aleksejs Širovs kadetiem (jaunieši līdz 16 gadu vecumam) un 2002. gadā  Laura Rogule (četrpadsmitgadīgo jauniešu grupā). Alberts Cimiņš, Starptautiskās kategorijas šaha tiesnesis, ir tiesājis un palīdzējis organizēt vairākus tūkstošus šaha turnīru. Treneres audzēknis Egons Lavendelis ir prestižā "RTU Open” organizētājs, bijis 2017.gada Eiropas sieviešu čempionāta direktors, bet Diāna Matisone ir Rīgas Šaha skolas ilggadēja šaha trenere. Šo sarakstu varētu turpināt…

Bet kādas tad ir pirmās atmiņas, kas nāk prātā, atceroties tos notikumus pirms tik daudz gadiem? Tāpēc neliels ieskats sarunā ar treneri Viju Rožlapu.

Vai atceraties savu pirmo darba dienu šaha trenera amatā?

Protams, atceros, un tā nebūt nebija viegla. Sākums bija tāds – Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors bija sarunājis, ka par šaha treneri pie viņa nāks strādāt sporta meistars Igors Ždanovs, taču tā vietā, pie direktora atbraucām mēs divatā ar I.Ždanovu. Atceros, kā viņš direktoram paziņoja, ka tomēr skolā nestrādāšot, bet esot atradis citu treneri, tas ir, mani. Par to direktors īpaši priecīgs nejutās, tomēr ar šo faktu samierinājās, un es tur sāku strādāt. Nācās pierādīt, ko varam. Un varējām arī. Tajā pašā gadā skolēnu jaunatnes spartakiādē Kuldīgā ar audzēkņiem ieguvām 1.vietu.

Bet tā pirmā diena, tas arī bija humors… Pirmā nodarbība – Dārza ielā 3, tādā kā bērnu istabā, kas atradās netālu no Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skolas. Es toreiz, par laimi sev, biju no Šaha kluba dabūjusi lielo demonstrācijas dēli. Tolaik, tas bija ar koka figūriņām, kas jākabina uz tādām kā nagliņām, tad jau vēl nebija nekādu magnētu. Zināju, ka skola bija pasūtījusi uz pirmo nodarbību šaha figūru komplektus un šaha galdiņus, taču izrādījās, ka pasūtīti bija nevis šaha galdiņi, bet gan galdiņi 100 lauciņu dambretei… Nācās pārplānot nodarbību. Pastāstīju par šaha vēsturi, iepazīstināju ar galvenajiem šaha pamatjēdzieniem, bet tad – sadalījāmies 2 komandās un spēlējām uz lielā demonstrācijas dēļa, ja jau nebija šaha galdiņu.

Kas pēc Jūsu domām, ir mainījies šaha trenera darbā šajos gados?

Pirmkārt, protams, viss, kas ir saistībā ar modernajām tehnoloģijām. Tomēr uzskatu, ka vislabāk ar bērniem ir izanalizēt partiju uz šaha galdiņa, īpaši ar jaunākajiem, lai labāk varētu saprast datora vērtējumu plusos un mīnusos, jo ne vienmēr var paļauties tikai uz datoru.

Otrkārt, mūsdienās ir mainījušies  daudzi uzskati par bērniem. Parasti uzskatīja, ka apmēram piecos ar pusi gados bērniem attīstās loģiskā domāšana un, lai to padziļinātu, būtu vēlams  šajā vecumā bērniem mācīties spēlēt šahu. Bija ideja, ka vajadzētu visos bērnudārzos mācīt šaha spēli, taču nebija jau, kas māca. Es pat savā laikā mēģināju pēc savas iniciatīvas iet uz Teikas vidusskolai tuvāko bērnudārzu mācīt bērniem šahu – 2 reizes nedēļā pa pusstundai no rītiem. Doma man bija, ka lielākā daļa no viņiem pēc bērnudārza pabeigšanas varētu atnākt trenēties uz Teikas vidusskolu. Bet iznākumā tikai daži no bērniem gribēja nopietnāk trenēties, tikai viena  meitene aizcīnījās līdz 1.sporta klasei.

Mana pārliecība tomēr ir šāda – ja bērns sāk trenēties ļoti agrā vecumā, tad tas ir jāturpina regulāri, vismaz 2 reizes nedēļā, jo, ja nodarbības būs retāk, tad bērni bieži vien līdz nākamajai nodarbībai jau būs aizmirsuši, kas bija iepriekš iemācīts, jo nav vēl tās noturības šajā vecumā.

Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kas iemācās spēlēt šahu arvien agrākā vecumā, un sāk trenēties šahā jau vēl pirms skolas sākuma. Pie manis vienmēr ir nākuši bērni jau no bērnudārza vecuma. Atceros, ka Miķelim Vingrim, kas arī ļoti agri atnāca pie manis trenēties,  bērnudārza vecumā jau bija 1.sporta klase, arī Egons Lavendelis pie manis atnāca trenēties, kad viņam bija tikai 4 gadi,  7 gados viņam bija jau 2.sporta klase. Manas audzēknes, Rīgas Šaha skolas treneres un lielmeistares Lauras Rogules meitas Lauma Mieriņa un Līva Mieriņa arī sāka trenēties pie manis agrā vecumā. Cik atceros, Alekseju Širovu tēvs atveda uz šaha treniņu pie manis, kad viņam bija 6 gadi.

Pilnu interviju ar treneri Viju Rožlapu lasīt šeit.

Vijas Rožlapas darba novērtējums ir arī pagājušā gada nogalē Rīgas Sporta laureātā iegūtā balva nominācijā "Par mūža ieguldījumu sportā”.