Aivars Kažoks – par šahu, dzīvi un trenera karjeru

Rīgas Šaha skola (RŠS) sagatavojusi un savā mājaslapā sahaskola.lv publicējusi interviju ar skolas treneri Aivaru Kažoku, kurš novembra beigās svinēja 70 gadu jubileju. Piedāvājam iepazīties ar šo interesanto sarunu arī Latvijas Šaha federācijas lasītājiem.

Trīskārtējs Jūrmalas šaha čempions un sporta meistarkandidāts šahā, ilggadējs Latvijas izlases dalībnieks korespondencšahā un virsmeistars korespondencšahā (SIM). No 2017.gada 1.septembra Aivars Kažoks strādā Rīgas Šaha skolā par treneri.

Rīgas Šaha skola ar prieku un lepnumu sveic treneri šajā nozīmīgajā dzīves jubilejā un ar interesi vēlējās uzzināt noslēpumu, kā būt vienmēr tik enerģijas pilnam, dzīvespriecīgam un ar neizsīkstošu vēlmi būt gatavam spēlēt šahu, par spīti visam.

Vai varat, lūdzu, pastāstīt par savu pirmo iepazīšanos ar šaha spēli? Kā iemācījāties spēlēt šahu?

Ar šaha gājieniem iepazinos apmēram 9 – 10 gadu vecumā no sētas draugiem, ar kuriem pēc skolas daudz vairāk gan nodarbojāmies ar fiziskām aktivitātēm. Vasarā ar futbolu, ziemā ar hokeju, bet šad tad uzspēlējām arī šahu. Tas nenotika bieži, un spēlēju toreiz apmēram 4. sporta klases līmenī. Spēlējot ar savu tanti, kura kādreiz bija apmeklējusi šaha nodarbības un izpildījusi 3. sporta klases normatīvu, nācās ciest zaudējumus.

Sportot man ļoti patika. No 5. klases sāku mācīties tagadējā Jūrmalas Pumpuru vidusskolā, kur vairāki skolas biedri apmeklēja tenisa nodarbības sporta skolā pie treneres Ārijas Mellupes. 1. sporta klasi izdevās izpildīt, bet kaut ko vairāk sasniegt  traucēja nepietiekamā fiziskā sagatavotība.  Biju ļoti vājš. Pludmalē, sauļojoties un lūkojoties uz mani, lielā mērā mani varēja izmantot kā uzskates līdzekli cilvēka skeleta apguvei. Ēdu regulāri un daudz, bet labumā negāja.

Ar šahu nopietni sāku nodarboties pēc dienesta padomju armijā. Fiziskajā ziņā armija man bija nākusi par labu un izskatījos jau vairāk pēc cilvēka. Uzsāku mācības Latvijas Valsts  universitātes juridiskajā fakultātē. Mācīties nebija grūti un bija diezgan daudz brīvā laika, kuru nolēmu veltīt šaha apguvei. Sāku lasīt daudz šaha literatūras un spēlēt daudz šahu. Reizi nedēļā Jūrmalas šaha klubā Majoros notika ātrspēles turnīri, kurus organizēja meistarkandidāts Zigfrīds Solmanis. Vairākās Jūrmalas sanatorijās  bija arī iespēja uzspēlēt šahu ar lielajām figūrām, kas bija apmēram 0,5 metra augstumā. Parasti spēlētāji partijas gaitā komentēja notiekošo. Piedalījās pārsvarā vairāki vietējie spēlētāji, kā arī atpūtnieki. Spēcīgākie bija apmēram 1.sporta klases līmenī, dažreiz ieklīda arī meistarkandidāti. Atceros, ka šo iespēju izmantoja arī Aleksandrs Šabalovs, toreiz vēl Latvijas šahists, tagad ASV četrkārtējs čempions, kuram tajā laikā bija 1. sporta klase.  Viņš  tēva pavadībā laiku pa laikam bija redzams spēlējam šahu Bulduros.

Jūrmalā spēlējot, 1.sporta klasi izdevās izpildīt gada laikā. Par meistarkandidātu izdevās kļūt vēl pēc 2 gadiem. Piedalījos daudzās sacensībās. Vairākas reizes kļuvu par Jūrmalas čempionu šahā (1980. g., 1982. g., 1986. g.).

Palicis atmiņā gadījums, ka janvāra mēnesī Jūrmalā, Slokā, norisinājās šaha festivāls, kur dalībnieki sabrauca no visas PSRS. Tolaik Latvija vēl nebija neatkarīga valsts. Man, protams, ka ļoti gribējās piedalīties, bet biju saslimis ar plaušu karsoni un 2 reizes dienā nācās pieņemt penicilīna injekcijas. Turnīrs netika izlaists!

Arī tagad šaha nodarbībās es parasti interesējos, vai audzēknis ir nodarbojies mājās ar šahu patstāvīgi. Ne visai mani apmierina atbilde, ka nav nodarbojies sakarā ar slimību. Personīgi mani visādi kovidi, vīrusi un saaukstēšanās nekādi netraucē darboties ar šahu internetā, ko es parasti labprāt daru.       

Daudzus gadus esat veltījis korespondencšaham. Kas Jūs pamudināja, ieinteresēja pievērsties tieši šim šaha sacensību veidam?

Sāku ar to nodarboties aptuveni ap 1980. gadu. Gājieni tika sūtīti pa pastu,  izmantojot gan pastkartes, gan vēstules, bet, augot korespondencšaha popularitātei, arī speciāli šim nolūkam iespiestas pastkartes. Mūsdienās servera turnīri jau gandrīz pilnīgi izspieduši pasta turnīrus, kas tagad notiek tikai kā pagātnes tradīcija.

Spēlēju galvenajā korespondencšaha organizācijā ICCF (International Correspondence chess federation), kur esmu uzvarējis jau diezgan daudz turnīrus un kļuvis gan par starptautisko meistaru (1994. gadā), gan par starptautisko virsmeistaru (2001. gadā). Divos turnīros jau biju tuvu lielmeistara ballēm, tomēr vēl neesmu tās dabūjis. Pietrūka puspunkta.

Korespondencšahā saista tas, ka pastāv arī sporta tituli, notiek daudz turnīru, norisinās daudzpakāpju sistēma cīņā par pasaules un Eiropas čempionu tituliem. Saņemot gājienu, atļauts izmantot literatūru, datorprogrammas. Korespondencšahs ir piemērots tiem, kuriem nav laika braukāt pa turnīriem. Atrast laiku gājiena atbildei ir vieglāk. Lielmeistars Alapins (1856 – 1923) apgalvoja, ka korespondencšahistam ir līdzīgas tiesības kā dzejniekam labot savus melnrakstus, cik sirds vēlās, vai arī aktiera iespējām daudzkārtīgi mēģināt savu jauno lomu, vai inženiera darbam, uzlabojot savus projektus ar jaunu ideju un rasējumu palīdzību. Pēc viņa domām,  korespondencšahs radošā ziņā ir bagātāks par klātienes šahu tikpat lielā mērā, cik klātienes šahs ir bagātāks par spēli, neskatoties uz galdiņu. Korespondecšahs dod iespēju radīt partijas, kuras ir visaugstākajā līmenī, un pasaules vadošie lielmeistari obligāti ir spiesti iepazīties ar korespondencšahistu partijām.

Šobrīd ikdienā trenējat jauno šahistu paaudzi. Kā kļuvāt par šaha treneri?

Parasti vecāki mēdz saviem bērniem sniegt to, kas viņiem šķiet pievilcīgs un noderīgs. PSRS, manuprāt, sportistiem nebija slikta dzīve salīdzinājumā ar pārējiem. Nolēmu savu meitu Ivetu iepazīstināt ar šaha pasauli. Izdomāju, ka vadāt viņu no Jūrmalas uz Rīgu uz šaha skolu būtu ļoti apgrūtinoši. Tāpēc izdomāju citu variantu. Nolēmu noorganizēt Jūrmalā savu šaha grupu, ar kuru varētu nodarboties man ērtā laikā. Jūrmalas šaha klubam, protams, iebildumu nebija, un man tika iedalīta telpa ar šaha inventāru. Aizbraucu pie trenera Mihaila Aršanska, kura audzēkņu sasniegumi man šķita ievērības cienīgi, un palūdzu iespēju pavērot, kā viņš trenē. Atļauja tika dota un vēl man tika iedoti metodiskie materiāli 4. un 3. sporta klašu šahistu sagatavošanai. Savācu bērnu grupiņu un metodiski, 2 – 3 reizes nedēļā, sākām apgūt zināšanas. Pēc pāris mēnešiem jau sākām piedalīties šaha skolas turnīros. Uzskatu, ka jāpiedalās pēc iespējas vairāk turnīros. Zināšanu apgūšana, protams, ir laba lieta, bet, ja maz spēlē, tad progress kļūst būtiski lēnāks.Tā ir kā mācīšanās peldēt, bet tikai uz sauszemes, neieejot ūdenī.

Tas turpinājās apmēram 1 – 2 gadus. Meita jau bija nedaudz paaugusi un nolēmu, ka viņa ir spējīga patstāvīgi no Jūrmalas braukt uz Rīgu, uz šaha skolu Vecrīgā, Smilšu ielā. Mūsdienās, iespējams, ka no likuma viedokļa tas varētu būt zināms pārkāpums. Viņai bija kādi 6 – 7 gadi un 2. sporta klase šahā. Šaha zinības turpināja apgūt pie trenera Aivara Stašāna. Mihails Aršanskis tad jau bija emigrējis uz Izraēlu. Panākumi meitai bija labi. 1992.gadā U-10 pasaules čempionātā Duisburgā, Vācijā, Iveta ieguva 8. vietu, bet 1993.gadā Eiropas čempionātā U-12 dalīja 3. – 5. vietu, bet sliktāka koeficienta dēļ palika bez medaļas.

Arī pārējiem grupas dalībniekiem man bija izdevies kaut ko iemācīt. Pie Aivara Stašāna turpināja apgūt šahu arī A.Ulmanis, kurš izcīnīja tiesības pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā U-10 Rimavska Sobotā Slovākijā un sagādāja pārsteigumu, uzvarot Danielu Fridmanu, kuram reitings uz to brīdi bija 2390. Datu bāzēs šī partija ir. Vēlāk par meistarkandidātiem kļuva Konstantīns Šapovalovs, Ļevs Fainveics (cik atceros, tad viņš arī šad tad nodarbības apmeklēja).

Trenera gaitas atsāku 2017. gadā,  aizejot pensijā un iegūstot C kategorijas trenera sertifikātu. To ieguvu Latvijas Sporta Akadēmijā desmit mēnešu ilgos pūliņos. Patlaban trenēju 2 grupiņas Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Ir perspektīvi audzēkņi.

Tuvojas jaunais 2024. gads. Ko Jūs gribētu novēlēt Latvijas šahistu saimei jaunajā gadā?

Latvijas šahistu saimei gribētu novēlēt jaunajā 2024.gadā spēlēt gribošus jaunos šahistus, kurus atbalsta un saprot vecāki, radot mājās šahu atbalstošu vidi.

Pilna intervija ar Aivaru Kažoku lasāma sahaskola.lv.