Laura Rogule: "Šobrīd jūtu, ka forma iet uz augšu"

Maija sākuma lielmeistare Laura Rogule jau trīspadsmito reizi kļuva par Latvijas čempioni, noķerot leģendāro Mildu Lauberti. Piedāvājam nelielu sarunu par to, kā mūsu sportistei šis tituls nāca, par jauno paaudzi un šaha plāniem.

– Apsveicu jau ar 13. čempiones titulu! Kādas emocijas ir pēc turnīra, kā jūties?
– Paldies. Ir gandarījums, nogurums un, protams, prieks. Nav vairs stresa. Psiholoģiski šogad bija ļoti grūti spēlēt, jo es biju izteikta favorīte, un bija tāda sajūta, ka visi gaida, ka es noteikti uzvarēšu. Satraukumu arī radīja tas, ka nejutos labā formā, kas gan, par laimi, turnīra laikā mainījās. Šobrīd jūtu, ka forma iet uz augšu, kā arī ir liela vēlme studēt šahu.

– Lūdzu, raksturo turnīra gaitu un savu sniegumu tajā?
– Turnīra gaitu atviegloja tas, ka konkurentes pazaudēja punktus savstarpējās spēlēs un ne tikai. Likās, ka nevienai nav laba forma.Tas man deva cerību, ka spēšu pietiekami izrauties vadībā un izšķirošo partiju neatstāt uz pēdējo kārtu.

Partiju kvalitāte nebija izcila, bet bija momenti, kad jutu, ka šahu saprotu labi un atgūstu formu. Vairākās partijās spēlēju bailīgi un palaidu garām labas iespējas. Partijās pret Ramonu Golstu un Naomi Maklakovu, spēlējot drosmīgāk, iespējams, varēju tikt pie puspunkta vairāk. Savukārt partijā pret Renāti Vidrusku mana pārlieku piesardzība varēja beigties ļoti bēdīgi. Labi, ka bija partijas, kurās pārliecība un drosme netrūka.

– Šoreiz titulam pietika ar punktu mazāk nekā pirms gada. Ar ko tu to izskaidrotu?
– Pirms gada arī konkurentes pazaudēja pietiekami daudz punktus savstarpējās spēlēs un ar punktu mazāk būtu pieticis, pēdējās kārtas uzvara nebija nepieciešama. Šogad vajadzēja uzvarēt pēdējās divas kārtas, lai būtu tikpat daudz punktu, bet 8. kārtā nerealizēju milzīgu pārsvaru un 9. kārtā neizšķirts nodrošināja to, ka nebūs nepieciešams skatīties uz koeficentu. Ņemot vērā, ka nebiju savā labākajā formā un paveicās partijā pret Renāti, esmu ļoti priecīga, ka šogad ieguvu tik daudz punktus, cik ieguvu.

– Kaut brīdi bija kādas šaubas, ka varētu neuzvarēt šajā turnīrā?
– Protams. Šaubas bija visu laiku, bet tajā pašā laikā jutu, ka uzvarēšu.  

– Cik dziļi tu esi šobrīd esi šahā kā spēlētāja? Kā gatavojies čempionātam?
– Šobrīd esmu tālāk no šaha nekā pirms gada vai diviem, bet doma ir to mainīt. Īpaši negatavojos, bet domās gan noskaņojos čempionātam. Vienmēr esmu ik pa laikam parisinājusi uzdevumus un paskatījusies šaha tiešraides, bet šoreiz pirms turnīra sanāca diezgan maz laika veltīt tam, jo bija daudz citu lietu, kas jādara.

– Šobrīd tu esi noķērusi leģendāro Mildu Lauberti, kurai arī bija 13 tituli. Pēc 14. titula taču Latvijas čepionātiem nemetīsi līkumu?
– Vēl jau jātiek pie tā 14. titula un tad varēs atbildēt.

– Šogad zelta medaļu tu izcīnīji jau ceturto gadu pēc kārtas. Pēc neatkarības atjaunošanas to iepriekš paveica tikai Dana Reizniece. Par ko tas liecina?
– Par stabilu sniegumu, ambīcijām, nelielu veiksmi un to, ka konkurentēm vairāk jāpacenšas.

– Kā atzīmēji uzvaru? Nopirki jaunu plauktu kausiem?
– Atzimēju pavisam nedaudz, jo ir sakrājies nogurums ne tikai no čempionāta, bet arī no ikdienas. Kauss stāv uz viena plauktiņa, kam tas ļoti piestāv. Mans vīrs ir parūpējies par to, lai vietas kausiem nekad netrūktu.

– Kādi ir tavi šī gada šaha plāni?
– Ir plāns pa vasaru piedalīties vairākās sacensībās un septembrī atsākt strādāt par šaha treneri.

– Kā sokas ar jaunās šaha paaudzes audzināšanu ģimenē?
– Manām meitenēm ir savi treneri un esmu tikai nedaudz piedalījusies viņu gatavošanā, bet domāju, ka nākotnē sanāks vairāk. Meitenes aktīvi trenējas, piedalās sacensībās, krāj pieredzi un tur liels nopelns ir manam tētim, kurš ir galvenais šoferis.

– Kad sieviešu čempionātā varētu startēt jau divas tavas meitas?
– Varētu jau nākamgad, bet vēl daudz jātrenējas, lai labi nospēlētu.

– Nākamgad ir pasaules šaha olimpiāde un mūsu federācijas simtgade. Tādas lietas tevi stimulē, motivē?
– Jau tagad domāju, kā sagatavoties olimpiādei un ļoti ceru, ka brauksim. Protams, ka lielas jubilejas padara gadu īpašu un vēlos, lai tas paliktu atmiņā, kā notikumiem bagāts un veiksmīgs. Domāju, ka varu teikt, ka šīs lietas mani motivē.