Toms Kantāns: "Ir lieliski beidzot uzvarēt"

Lielmeistars Toms Kantāns mēneša sākumā pirmo reizi kļuva par Latvijas čempionu klasiskajā šahā. Līdz tam viņš varēja palepoties ar sudraba un bronzas medaļām. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas Kantāns ir jau 19. titula īpašnieks. Piedāvājam nelielu sarunu ar jauno uzvarētāju.

– Apsveicu ar pirmo Latvijas čempiona titulu titulu! Cik tas tev ir svarīgs?

– Paldies! Sajūta, protams, ir lieliska beidzot uzvarēt un atzīmēties kā čempionam. Vienmēr, piedaloties turnīros, mans mērķis ir 1. vieta, līdz ar to, pēc jau tik daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem bija radusies papildus psiholoģiskā nasta. Protams, vēlētos uzvarēt čempionātu tajā piedaloties arī visiem pec reitinga spēcīgākajiem Latvijas spēlētājiem, un es ceru, ka tuvākajos gados čempionāts atgriezies iepriekšējā līmenī.

– Vai tavu turnīra gaitu var raksturot kā vieglu? Kā nāca zelta medaļa?

– Jā, turnīra gaita sanāca diezgan viegla. Man jau sākot ar pirmo kārtu izdevās ievirzīt visus jaunos pretiniekus tieši tur, kur vēlējos, stratēģiskās pozīcijās, kur nevar paļauties uz sagatavi vai taktiskiem trikiem un, manuprāt, ļoti pārliecinoši aizvadīt šīs partijas. Turnīra uzvarai vienozīmīgi izšķirošas bija 4. un 5. kārtas partijas. Aivars Skuja spēlēja tiešām lieliski, un bija jau ļoti tuvu, lai jau atkal sagādātu man zaudējumu Latvijas čempionātā un tikai, kad laiks sāka palikt mazāk, sekoja vairākas neprecizitātes, kas man ļāva pārķert iniciatīvu un uzvarēt. Pēc tam man iekrita baltās figūras partijā ar Ilmāru Starostītu, ko ļoti sarežģītā spēlē arī izdevās izmantot, un tālākajā turnīra gaitā vairs neizjutu pārlieku lielu saspringumu, varbūt pat biju pārāk relaksēts, kas bija jūtams nedaudz sliktākā partiju kvalitātē pēdējās divās kārtās.

– Iepriekš Latvijas čempionātos tev bija trīs sudrabi un viena bronza. Kas pietrūka titulam?

– Droši vien, ka visizteiktāk iemesls tam bija dalībnieku sastāvs. Ja neskaita pēdējo sudraba medaļu, kad par spīti tam, ka nospēlēju diezgan labu turnīru, Zigurds Lanka aizvadīja fantastisku turnīru, tad visās pārējās medaļu reizēs pēc reitinga biju daudz zemāk, un gluži vienkārši pietrūka veiksmes un prasmes.

– Kopš neatkarības atjaunošanas tu esi 19. čempions vīriešiem. Sievietes ir tikai desmit. Par ko tas liecina?

– Pēdējos gados tas diemžēl ir ļoti izteikti tādēļ, ka reitinglīderi ļoti bieži izlaiž čempionātu, bet par spīti tam saraksts ir daudz garāks un droši vien izskaidrojams ar diviem faktoriem. Pirmkārt ar to, ka visus gadus atšķirība starp vīriešu Top 5 pēc reitinga un, teiksim, 15. vietu ir bijusi daudz daudz mazāka nekā sievietēm. Šobrīd šī atšķirība ir ļoti izteikti samazinājusies un būs interesanti pavērot cīņas nākamajos gados. Otrkārt, protams, Laura Rogule ir pie vainas šai atšķirībai, katru gadu lieliski spēlējot čempionātā un kolekcinējot titulus.

– Šī ir pirmā intervija kā ar čempionu, tādēļ pastāsti, kā tava karjera veidojās līdz šim. Cik gados un kur tu sāki spēlēt, kas bija tavi treneri? Vai šobrīd tev ir kāds treneris?

– Gājienus iemācījos pirmsskolas vecumā ar vectēvu, bet pirmie treniņi bija 1. klasē Berģu pamatskolas šaha pulciņā pie trenera Induļa Kociņa. Lai gan tas bija tikai reizi nedēļā, pateicoties trenera neatlaidībai un izteiktai mīlestībai pret šahu pamazām tiku līdz 2. sporta klasei, kas man ļāva piedalīties jauniešu čempionātā, kurā līdz galam īsti neapzinoties, kas tas ir par turnīru, ar veiksmes palīdzību izcīnīju 2. vietu. Pēc tam sākās treniņi Rīgas Šaha skolā pie Benitas Vējas, kam man ir jāpateicas par nākamā karjeras posma pārvarēšanu, un pieredzes krāšana starptautiskos turnīros. Vēlāk sāku trenēties ar Jāni Klovānu, kurš iemācīja visu nepieciešamo, lai kļūtu jau par meistaru. Vēlāk Arūrs Neikšāns pārņēma jauniešu trenēšanu šaha skolā un vairākus gadus, līdz kļuvu principā par profesionāli, aizvadīju, trenējoties, ar viņu. Nu jau ļoti ilgstoši strādāju patstāvīgi bez treneriem.

– Vai sevi uzskati par šaha profesionāli plašā šī vārda nozīmē vai vēl citas nodarbes?

– Darbojos daudzos dažādos veidos ap šahu, trenēšana, spēlēšana, komentēšana, nesen iesāku arī strīmot platformā "Twitch", bet viss saistīts ar to.

– Tu esi pievērsies arī trenera darbam. Kādas ir sekmes? Cik dziļi esi tajā iekšā?

– Drīzāk pēc vairāku gadu pauzes esmu atgriezies trenera darbā, bet jaunums šobrīd ir mēģinājumi atrast veidus kā strādāt pēc abpusēji labiem nosacījumie arī ar Latvijas jauniešiem, kā, piemēram, papildus individuāliem treniņiem piedāvāt grupu nodarbības. Šobrīd reti kurš trenējas tikai pie viena trenera, līdz ar to, nekad nevar pateikt, kas tieši ir tas kas palīdzējis, bet vienmēr cenšos piedāvār to labāko un rezultāti visiem ar ko strādāju, manuprāt, uzlabojas, kas ir ļoti pozitīvi.

– Kādi tev ir šī gada klasisko turnīru plāni?

– Jau pavisam drīz došos uz lielu festivālu Kanādā, vēlāk turnīrs Cēsīs, bet citādi kalendārs vēl nav sastādīts, iespējams, Keresa memoriāls jūlijā Pērnavā un "Open" turnīrs augustā Suvalkos. Vasarā Latvijā ir ļoti forši, līdz ar to noteikti gribas pavadīt laiku arī šeit.

– Vai tev ir kādi mērķi šahā kā spēlētājam?

– Es noteikti vēlos vēl kādreiz pacelties līdz 2550 reitingam, varbūt pietuvoties 2600, ja viss sakrīt labi, bet šobrīd pie šī brīža situācijas, kad situācija ap "Open" turnīriem Eiropā strauji pasliktinās ar katru gadu, nav tik viegli vairs būt aktīvam spēlētājam, kā tas bija pirms gadiem 5 – 10.

– Kas tev padodas vislabāk – klasika, rapids vai blics?

– Viennozīmīgi klasika. Mani pārāk aizrauj daudzas pozīcijas, pavadu tajās daudz laika un, jo īsāka laika kontrole, jo dārgāk nākas maksāt par sliktu laika menedžēšanu. Pēdējā laikā ir sanācis paspēlēt vairāk blicu internetā un, manuprāt, ir jūtams uzlabojums šai formātā, tā kā, kas zina, varbūt pēc kāda laika šis mainīsies.

– Pērn palīdzēji Latvijas izlasei Indijā? Nākamgad olimpiāde būs Budapeštā. Ja aicinās, brauksi?

– Jā, it īpaši, ja brauksim spēcīgākajā sastāvā. Vienmēr vēlos doties uz Olimpiādi un ļoti ceru, ka federācijai izdosies visu noorganizēt tā, lai mēs šoreiz aizbraukt labākajā sastāvā.