Ilmārs Starostīts: "Cenšos piedalīties visos čempionātos, kad man ir iespēja"

Viens no nedaudzajiem Latvijas šaha profesionāļiem Ilmārs Starostīts par valsts čempionu ir kļuvis pēc 20 gadu pārtraukuma, turnīra gaitā parādot labu sniegumu un nezaudējot nevienu partiju. Piedāvājam nelielu sarunu ar pašreizējo titula īpašnieku.

Apsveicu ar otro Latvijas čempiona titulu! Galvenā favorīta loma tevi kaut kā ietekmē?
Paldies par apsveikumu! Jā, pagājušā gada čempionātā biju nedaudz pārsteigts par to, ka esmu vienīgais lielmeistars un, iespējams, tas man patraucēja parādīt labāku rezultātu. Šogad jau tas mani pārāk nepārsteidza un varēju mierīgi koncentrēties partijām. Iespējams, tas arī palīdzēja nospēlēt labāk un tikt pie čempiona titula.

Kā tu raksturotu aizvadīto čempionātu un savu spēli tajā?
Jau otro gadu pēc kārtas čempionāts notiek jaunā vietā – TSI telpās. Spēlējām plašā un gaišā spēļu zālē, kurā visu trīs turnīru dalībnieki varēja justies komfortabli. Vienīgi žēl, ka nepiedalījās visi spēcīgākie Latvijas šahisti, jo tad būtu spēlēt daudz interesantāk un arī prieks par uzvaru būtu daudz lielāks.  Ar savu spēli un savu partiju kvalitāti turnīrā esmu pilnībā apmierināts. Parasti tādos turnīros tomēr galvenais ir rezultāts, bet partiju kvalitātei nav tik liela nozīme. Tomēr šoreiz man izdevās nospēlēt vienu no retajiem turnīriem, kurā esmu apmierināts ne tikai ar sasniegto rezultātu, bet arī ar partiju kvalitāti tajā. Vienīgā lieta, ar kuru nebiju līdz galam apmierināts, bija apšaubāmu atklātņu izvēle pāris partijām.

Kad turnīra gaitā tu saprati, ka kļūsi par čempionu?
Pirmā doma par čempiona titulu man radās pēc partijas ar iepriekšējā gada Latvijas čempionu Rolandu Bērziņu. Pati partija man izvērtās ļoti smaga, jo tajā biju tuvāk zaudējumam nekā uzvarai. Tomēr, pateicoties šai uzvarai, palielināju savu pārsvaru pār sekotājiem vēl vairāk. Līdz ar to nedaudz pazuda koncentrēšanās spējas, par ko gandrīz dārgi samaksāju partijā ar Maksimu Golubovski, kurai pārāk negatavojos, izvēlējos apšaubāmu variantu un līdz ar to ieguvu bezperspektīvu pozīciju. Tomēr pamazām izdevās izlīdzināt situāciju uz galdiņa un vēlāk, pateicoties pretinieka laika trūkumam un kļūdām, izdevās pat uzvarēt. Tālāk jau bija iegūts diezgan liels pārsvars pār sekotājiem un atlika tikai pašam nekļūdīties.

No pēdējām divpadsmit reizēm esi izlaidis tikai divus čempionātus. Latvijas čempionāts ir īpašs notikums priekš tevis?
Tā varētu teikt, jo cenšos piedalīties visos čempionātos, kad man ir tāda iespēja. Par to lielā mērā ir jāpateicas Rēzeknes pilsētas domes sporta pārvaldei, kas visus šos gadus mani ir finansiāli atbalstījusi. Protams, atceros abus čempionātus, kuros nebiju piedalījies. Vienā reizē turnīra datumi sakrita ar bundeslīgas svarīgu maču par palikšanu otrajā bundeslīgā. Otrreiz nesanāca uzspēlēt čempionātā, jo pārāk vēlu parādījās turnīra nolikums un nebija vairs iespējams atrast pieņemamu naktsmītni Rīgā uz čempionāta laiku.

Starp abiem tituliem ir 20 gadu pauze. Atgādini, kā tu izcīnīji pirmo titulu.
Tas turnīrs man ir labi palicis atmiņā un vairāk tāpēc, kādā veidā tad kļuvu par čempionu. Pēc čempionāta rezultātiem es kopā ar Rolandu Bērziņu un Viesturu Meijeru dalīju 1–3. vietu. Nolikumā bija punkts, ka tādā gadījumā čempiona titulu ir jāizspēlē mačā. Mūsu gadījumā pat sanāca neliels turnīrs. Uzreiz gan to turnīru nevarējām nospēlēt, jo katram jau bija ieplānoti savi šaha turnīri nākamajam mēnesim, tāpēc pārspēle par čempiona titulu notika pēc pāris mēnešiem. Šo mini turnīru man izdevās vinnēt, uzvarot pirmajā partijā Viesturu un nospēlējot neizšķirti otrajā partijā ar Rolandu, jo viņi savstarpējo partiju pabeidza neizšķirti.  

Vai tevi var dēvēt par profesionālu šahistu?
Domāju, ka varētu tā teikt. Kā nekā nekādu algotu darbu nestrādāju un šaham savā dzīvē veltu ļoti daudz laika, gan gatavojoties partijām, gan spēlējot turnīros, kā arī ik pa laikam kādu patrenējot.

Kad, kur un kā tu iemācījies spēlēt šahu? Kas bija tavi pirmie treneri?
Spēlēt šahu man iemācīja vecāki septiņu gadu vecumā un drīz vien aizveda mani uz šaha pulciņu, kur trenējos aptuveni gadu. Līdz vienu dienu tur ieradās Raisa Štīna, kura izvēlējās talantīgākos pulciņa bērnus un tad jau sākās daudz nopietnāka šaha apmācība viņas vadībā. Kad biju sasniedzis aptuveni meistarkandidāta līmeni, tad pārgāju trenēties pie trīskārtējā Latvijas čempiona, starptautiskā meistara Valērija Žuravļova. Lielā mērā pateicoties viņam arī kļuvu par lielmeistaru, jo viņš spēja mani pārliecināt daudz nopietnāk attiekties pret šahu un daudz vairāk laika veltīt partiju analīzei.

Ko tu pats uzskati par savas līdzšinējās karjeras lielāko panākumu?
Atmiņā man ir saglabājušies pāris labi nospēlēti turnīri, bet vienalga kā svarīgāko gribētu atcerēties lielmeistara normas iegūšanu. Kaut vai tāpēc, ka tajā laikā biju aizrāvies ar pokeru un bija doma koncentrēties tikai tam, nevis spēlēt šahu. Tomēr iegūtais lielmeistara tituls mainīja manas domas un palīdzēja palikt šahā.

Turnīriem šobrīd gatavojies pats vai kāds tev palīdz?
Jā, jau kādu laiku visus jautājumus, kas saistīti ar gatavošanos turnīriem un to meklēšanu, risinu pats. Laika gaitā man ir izveidojušies kontakti ar organizatoriem ārzemēs un dažreiz arī viņi paši mani uzaicina uz saviem turnīriem.

Šovasar būs šaha olimpiāde? Vai ir interese braukt uz Indiju?
Jā, jo man patīk ceļot un Indijā arī neesmu bijis, tāpēc gribētos kādreiz turp aizbraukt. Vienīgi pēdējos 15 gadus es vasaru pārsvarā pavadu Spānijā, kur arī šogad plānoju uzspēlēt vairākus turnīrus. Spānijā mani piesaista ne tikai turnīri, bet tur man ir daudz draugu, ar kuriem gribētu satikties arī šovasar. Tā ka interese aizbraukt uz Indiju man protams ir, bet cik tas būs reāli, to rādīs laiks.

Kā pavadi no šaha brīvos brīžos? Ir kādas aizraušanās, hobiji?
Bieži vien sanāk tā, ka mājās esmu pārradies pēc vairāku turnīru spēlēšanas un tad kādu laiku vispār negribas skatīties šahu. Tā vietā skatos televizoru vai laiku pavadu internetā, pie reizes meklējot šaha turnīrus, kur uzspēlēt. Kādreiz biju aizrāvies arī ar pokeru, kuru tagad praktiski vairs nespēlēju. Vēl patīk uzspēlēt lielo tenisu vai futbolu, bet tur ir vajadzīga kompānija, tāpēc to bieži nesanāk darīt. Protams, ka man patīk arī ceļot un šajā ziņā šahs ļoti palīdz, jo pats varu izvēlēties, kurā vietā spēlēt nākamo turnīru.