30 gadus trijstūrī Baldone – Kijeva – Drēzdene jeb kā lai uztrāpa uz Latvijas čempionāta

Lielmeistars un treneris Zigurds Lanka augusta beigās, būdams viens no Latvijas čempionātā vecākajiem dalībniekiem, parādīja, ka ne tikai var cīnīties par godalgām, bet pat iegūt pirmo vietu! Piedāvājam viņa atskatu uz savu karjeru un aizvadīto turnīru.

"Covid-19" epidēmija neaptur baldoniešus

Par Latvijas čempionātu augusta beigās es pa ausu galam biju dzirdējis vismaz pāris nedēļas pirms "starta šāviena", taču tur piedalīties nedomāju. Vienkārši pērnvasar biju spēlējis pirmajā Skalices openā un arī šogad mani čehu un slovāku kolēģi aicināja uz omulīgo turnīriņu Slovākijā – brālīgās Čehijas robežas tuvumā. Turklāt man tur būtu iespēja paralēli strādāt arī par treneri – pēc devīzes: "Kas pats nemāk spēlēt, māca citus."

Dažas dienas pirms brauciena, kārtojot ceļojuma apdrošināšanu, uzzināju, ka Polija un Čehijas daļa, caur kuru mēs ar sievu plānojām braukt, ir sērgas apdraudējumā. Un tā kā lielākais Latvijas šaha teorētiķis Ārons Nimcovičs jau izsenis bija izvirzījis pamattēzi "Drauds ir spēcīgāks par tā izpildījumu", nolēmām palikt mājās.

Starp citu ar "Covid–19"epidēmiju es jau biju ne pa jokam vien saskāries pavasarī Vācijā, izslimojot plaušu karsoni itin smagā formā. Un atšķirībā no tūkstošiem pacientu, kas šādā sakarā pārcēlās no mūsu jaukās planētas uz Viņpasauli, mana niecīgā persona izdzīvoja – tikai pateicoties tam, ka es, lauku puika, visu mūžu ar nopietnām kaitēm nebiju slimojis un vācu mediķi aprīļa vidū jau labi zināja, kā no vīrusa nedarbiem mani pestīt.

Parasti, braukājot no sava "Sūnu ciema" uz spēlēm Rīgā, bija gŗūti noskaņoties cīņām – vienkāršāk ir izbraukumos, kad par mājas lietām nav jāfunktierē. Taču šoreiz bija citādi: pateicoties Ņinas pūliņiem manā rehabilitācijā (sieva pilnīgi pārorganizēja manu līdzšinējo neveselīgo garīgā darba proletārieša dzīvesveidu), es spēlēju kā 90.gadu sākumā – ar labu teorētisko sagatavotību un pilnu enerģiju un pārliecību. Man bija arī maza privilēģija: es ar lielu komfortu tiku uz Rīgu, jo mīļie Baldones kaimiņi Rožu ielā – Ēriks Mieriņš un Laura Rogule – mani ņēma līdzi mašīnā. Labs garastāvoklis baldoniešu ekipāžu nepameta visā čempionāta gaitā; tas viss kopā palīdzēja uzvarēt. Izmantojot gadījumu, apsveicu Lauru ar desmito labākās Latvijas šahistes titulu un vēlu šahistikajai ģimenei ilgi priecēt ar augstiem sniegumiem karaliskajā spēlē!

Zigurds palīdz Zigurdam

Savu gaitu uz dubulto valsts čempiona titulu uzsāku 1974.gadā. Toreiz, būdams Baldones vidusskolas un Rīgas rajona BJSS audzēknis ar 1. sporta klasi, ārkārtīgi priecājos, ka man izdevās uzvarēt pieaugušo čempionāta pusfinālā. Četrpadsmit gadu vecumā es kā jaunākais dalībnieks finālā cīnījos tieši tā, kā to mums mācīja vēstures skolotājs un lieliskais pedagogs Zigurds Pigits – tikai uz priekšu! Arī atklātņu jomā varēju izmantot lieliskas iestrādnes. Piemēram, vienā no asākajiem sicīliešu aizsardzības variantiem es nodemonstrēju labākas teorētiskās zināšanas nekā mans pretinieks meistars Petkēvičs; rezultātā ātri viņu arī pieveicu – tāgada Latvijas čempionu. Priekšpēdējā vieta savukārt liecināja, ka zaļknābim vēl daudz jāiemācās...

Tagad ir tieši otrādi – pirms dažiem mēnešiem nosvinējis savu 60. dzimšanas dienu, 2020.gada čempionātā biju viens no vecākajiem turnīra dalībniekiem. Neraugoties uz saviem sirmajiem matiem, trenera nostādni realizēju konsekventi visā čempionāta laikā. Ceru, ka mans bijušais kaimiņš Zigurds (treneris dzīvoja apmēram 50 m attālumā pāri mūsu dārzam) no mākonīša redzēja, ka uzbrukuma koncepcijas nes audzēknim augļus pat desmitiem gadu pēc viņa nāves – idejas taču ir nemirstīgas!

Katrs šahists, kas mēģinājis savienot vairākus nodarbību veidus šaha Visumā, zina, ka nav iespējams aptvert neaptveramo. Mans liktenis tomēr ir bijiis vēlīgs: visās jomās man smaidīja laime.

Kā jau es teicu, man bija labs treneris (protams, Pigits nebija vienīgais, taču viņš veidoja manu Pasaules uzskatu), un man vispār veicies ar skolotājiem un kolēģiem. Katra mācība cilvēkam jāuztver nopietni un jāsavieno ar pašizglītību, tāpēc arī es savā pedagoģiskajā darbībā cenšos audzēkņos attīstīt konceptuālu pieeju gan spēlei, gan arī dzīvei.

Vērojot savu jaunāko kolēģu sniegumu, bieži vien man šķita, ka viņiem pietrūka tieši konceptuālo ideju. Vai tiešām mūsdienās jāvadās tikai no skaitļotāja piedāvātajiem variantiem, it kā neeksistētu domas gigantu gara darbi?!

Tiem jauniešiem, kas grib šaha druvā iegūt medu visā mūža garumā, es pirmām kārtām iesaku lasīt šaha klasiku – pasaules čemionu un labāko spēlētāju grāmatas, piemēram, Nimcoviču, Botviņniku, Bronšteinu utt.

Es labi atceros kā Rīgā ar savām zināšanām dāsni dalījās Boļeslavskis, Taimanovs, Bronšteins u. c. Pats par sevi saprotams, daudz deva kopējās Izlases nodarbības metodiskajā kabinetā Jēkaba ielā lielmeistara Bagirova vadībā, kā arī treniņnometnes Latvijas provincē. Dabiski šajā rakstā es negribu paust nostaļģiju pēc padomju tirānijas, taču pozitīvos momentus tālaika Latvijas šahā noliegt būtu muļķīgi.

Brīvajā Latvijā mēs visi vēl ilgi izmantojām 60. – 80.gadu pūra bagātības, un 5.vieta Vispasaules Šaha olimpiādē Manilā 1992.gadā nebūtu iespējama, ja mēs nesmeltos pirmsdatora laikmeta iestrādnēs. Arī Širova un Klovāna augstākā pasaules ranga sasniegumiem pamatā bija Latvijas šahistu ilgtermiņa sūrais darbs Maskavas ēnā.

Ilgais ceļš augšup

Tā nu esam nonākuši pie jautājuma, kāpēc mana niecība kopš 80.gadu vidus tik reti ir piedalījusies Latvijas čempionātos. Nekā pārdabiska šajās ilgstošajās pauzēs nav.

1988. – 1990.gadā es mācījos Augstākajā treneru skolā Maskavā, kas papildināja manu žurnālista izglītību Latvijas Universitātē 1978. – 1983.gadā. Mācību gaitas abās augstskolās atspoguļoja Plūdona "Atraitnes dēlā" pausto latvieša tieksmi pēc izglītības – šādi es sagādāju prieku saviem vecākiem, kuriem pašiem nebija iespēju studēt.

Pēc tam, kad es mācību dēļ pametu savu ligzdu Baldonē, man pastāvīgi nācās apvienot vairākas funkcijas. Universitātes studiju laikā paralēli strādāju žurnāla "Šahs" redakcijā, vēlāk, 80.gadu vidū, uzsāku arī trenera darbu – ar Latvijas sieviešu un jaunatnes izlasēm.
Dabiski, laurus plūcu nevis es pats, bet gan audzēknes un audzēkņi. Pieminēšu tikai 2.vietu PSRS komandu čempionātā starp vienībām no 15 padomju republikām, Maskavas un Ļeņingradas – ar pasaules čempionu U-16 Alekseju Širovu pie līderu galdiņa. Debesmanna no gaisa nekrita – man kā Izlases trenerim bija jāstrādā, kā saka, ar melnu muti; par savu spēli nācās kādu laiku piemirst...
 
Šaha profesionāļa gaitas varēju uzsākt tieši Maskavā. Gorbačova "Perestrojka" 80.gadu beigās pavēra plašas iespējas ne tikai veiksmīgajiem spēlmaņiem ar uzpirksteņiem, bet arī profesionāliem šaha spēlētājiem. Beidzot pavērās "dzelzs priekškars", un šo rindu autors turpat 30 gadu vecumā varēja nonākt Vīnē, Berlīnē, Parīzē un Romā nevis sapņos vien, bet arī realitātē. Itālijas brauciens 1990.gadā vainagojās ar pirmo lielmeistara normu, savukārt godalgas Austrijā, Vācijā un Francijā materiāli nodrošināja manu ģimeni juku laikos.

1992.gadā turnīros Francijā, Rumānijā un olimpiādē Manilā es izpildīju nākamos lielmeistara normatīvus; Filipīnās augstāko FIDE starptautisko nosaukumu man arī piešķīra.

Tā es 32 gadu vecumā tiku uz zaļā zara, tāpēc tas vairs nebija nekāds brīnums, ka 1993.gada Latvijas čempionātā man izdevās pakāpties uz pjedestāla augstākā pakāpiena.

Protams, toreiz man pat prātā nevarēja ienākt, ka nākamo Latvijas čempiona titulu izcīnīšu pēc 27 gadiem...

"Fricis" aizstāj treneri

1990.gadā ne tikai mūsu valstī notika radikālas pārmaiņas: Atmoda un neatkarības deklarācijas pieņemšana. Arī manā personiskajā dzīvē ienāca brīnišķīga pārvērtība: es iemīlēju ukraiņu vieglatlētikas zvaigzni Ņinu Serbinu. Kad mēs apprecējāmies, mana māte teica: "Tas gan, dēliņ, ir labi, ka tu tagad dzīvosi bagātajā Ukrainā!". Dabas bagātību, ģeogrāfiskā stāvokļa  un industriālā potenciāla  ziņā mātei noteikti bija taisnība, taču sociāli Ukrainas ļaudis līdz pat šim laikam atrodas Eiropas pabērnu lomā.

Iegādājušies vislētāko "Golfu", mēs divatā apbraukājām visu Eiropu, nonākot pat pie kontinenta pašas dienvidu malas Atēnās vai Gibraltārā un tālākā rietumu punkta Portugālē. Tā kā pats es mašīnu savas tuvredzības un izklaidības dēļ vadīt neuzdrošinos, pie stūres simtiem tūkstošiem kilometru sēž tikai mana sieva (vai dažreiz arī audžudēls Dima). Mans uzdevums: izcīnīt godalgas turnīros, lai nodrošinātu mūsu pasākumu materiālo pusi...

PSRS sabrukums 1991.gadā noveda pie dīvainas situācijas: mēs ar Ņinu kļuvām par divu dažādu valstu pilsoņiem. Starp mūsu māju Baldonē un dzīvokli Kijevā ir vien tāds nieks kā 1100 km; piedevām man nācās ik gadu pašam sevi ielūgt ciemos Ukrainā, lai saņemtu vīzu...
Tā nu es kuļos jau 30 gadu garumā pa trijstūri Baldone – Kijeva – Drēzdene (plus Mainca / Štutgarte). Pamēģini tik uztrāpīt uz Latvijas čempionātu! Labi vēl, ka kopš 2005.gada ukraiņu vīza Eiropas Savienības pilsoņiem nav vajadzīga.

90.gadu beigās, sasniedzis reitingu 2575 (uz 1997.gada 1. janvāri), sāku atkal vairāk pievērsties trenera darbam. Kā jau daudzi latvieši devos "gastarbaitera" gaitās Eiropā, lai savu kvalifikāciju pārdotu starptautiskajā darba tirgū. Zināšanu bija iekrāts pārpārēm, taču eksistē viena problēmiņa: kā atrast savu pedagoga vietu – kapitālismā tak nevienu neinteresē tavi teorētiskie pētījumi un sportiskie lauri pagātnē! Arī mans trenera diploms it visiem darbadevējiem bija pie ļipas.

Palīdzēja gadījums: Francijā man darbu piedāvāja poļi – Šaha akadēmijā, caur kuru toreiz izgāja lielākā daļa no Polijas izlases kadriem. Tā nu iznāca, ka es kādu laiciņu Latvijā tikpat kā nestrādāju – ap to periodu pārtraucās arī mana ciešā 10 gadus ilgā sadarbība ar Alekseju Širovu – jaunajam Rīgas lielmeistaram ienāca prātā, ka analīzes ar "Frici" brīnišķīgi aizstās trenera konceptuālo spēles redzējumu. (Tajā pašā laikā ar Alekseju kliedzoši  netaisnīgā veidā apgājās Kasparova kliķe, un viņa pasaules čempiona nosaukuma izcīņas mačs tā arī nenotika; varbūt citādi mēs būtu tam kopā cītīgi gatavojušies...?!)

Atkal vienā franču openā "Cappelle la Grande" notika interesanta epizode: redzot, kā es komunicēju ar savām poļu audzēknēm, uzlēcošā Latvijas šaha zvaigznīte Dana Reizniece izsaucās: "Arī es gribu tādu treneri!" Es nodomāju: taisnība vien ir – talantīgākajai šahistei dzimtenē jāpalīdz, jo vairāk tādēļ, ka ar kuldīdznieci epizodiski treniņdarbu biju jau veicis. Un tā nu kopš Danas skolaslaikiem līdz pat šim brīdim mūsu sadarbība arvien turpinās, lai gan milzīgā aizņemtība neļauj redzamajai politiķei un četru bērnu (pagaidām) mātei vairāk nodoties šaha kosmosam.

Par olimpiādi un atgriešanos

Tuvojas šaha olimpiāde. Jautājums, kā būt spēlētājam un trenerim olimpiskajā komandā, nav viegli atbildams. Kad man bija 30 – 40 gadi, es paspēju visu: varēju gan sagatavot cīņām kolēģes (un bieži vien pat komandas biedrus), gan arī labā līmenī nospēlēt savas partijas. (Atceros, kā es veiksmīgi guvu virsroku izšķirojošajā divkaujā ar GM Minasjanu Filipīnās – pirmajā olimpiādē pēc neatkarības atjaunošanas, kas deva mums augsto vietu, vai arī kā Eiropas komandu čempionātā 1999.gadā pēdējā mačā 165 gājienos "nomocīju"  starptautisko meistaru Orru.

Viss krasi mainījās Drēzdenes olimpiādē 2008.gadā, kad veicu gan sieviešu komandas gatavošanu kā izlases treneris, gan arī spēlēju pats, ciešot fiasko – TĀS enerģijas vairāk nebija.

Starp Maskavas olimpiādi un Drēzdeni mana aktivitāte valsts izlasē apsīka – spēki un motivācija gāja zudumā. Stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka 1997.gadā es pats no savas ģimenes budžeta ieguldīju ap 300 eiro ceļa izdevumos braucienam uz Eiropas čempionātu Horvātijā, nemaz nerunājot par to, ka par spēli man kaut ko samaksātu. Solīts makā nekrīt – šo parādu man līdz pat izlidojumam uz Stambulas olimpiādi 2000.gadā federācija neatdeva; nu tad es (tāpat kā Edvīns Ķeņģis) protestējot uz lidostu neatbraucu. Mani komandas biedri un kolēģes izrādīja klaju sašutumu, sastādot pat kolektīvu vēstuli (to neparakstīja vienīgi mans audzēknis Māris Krakops).
Varbūt amatieriem nebija skaidrs, ka profesionāļi par pliku sviestmaizi spēlēt netaisās?!

Šādā sakarā nevajadzētu brīnīties, ka ne tikai mana niecība darbojās gandrīz vienīgi svešās malās, – arī Edvīns vēlāk atrada iespēju strādāt tuksnesī pie šeihiem. Toties "gastarbaiteri" ar vieglu sirdi dzīves izskaņā varēs teikt: "Mēs neesam piedalījušies Latvijas izlaupīšanā."

Pateicoties Andra Ozola un Āra Ozoliņa (sarindoti pēc lieluma) lūgumam, 2018.gadā atkal iekļāvos latvju ierindās: nomainīju traģiski mirušo dāmu izlases treneri Aloizu Kveini olimpiādē Batumi. Valsts jubilejas gadā nodevu izdevniecībā grāmatas "Māksla uzvarēt" manuskriptu, kurā apkopoju metodiskos principus uzbrukuma veidošanā. Var teikt pat, ka šis darbs ir uzbrukuma šaha manifests, katrā ziņā šobrīd neko pilnīgāku lasītājiem piedāvāt nespēju. Sapņoju gan, ka nākotnē es varētu vēl uzrakstīt grāmatu "Pretuzbrukums", lai parādītu aktīvās aizsardzības koncepciju...  

Epiloga vietā

Vēl viena aizraujoša turnīra epizode cīņā par medaļām bija spēle 6. kārtā Semjonovs – Lanka.

Iļja bija izrāvies vadībā, uzvarot iepriekšējā kārtā līderi Kantānu un tādējādi apsteidzot mani par puspunktu. Man, protams,  bija interesanti, kā spēlē bijušais audzēknis – Iļja agrā bērnībā kādu laiciņu braukāja trenēties pie manis uz Baldoni...
Atkal ķēros pie pārbaudīta ieroča – Botviņņika trijstūra. Nezinu, vai man vajadzēja tik ātri roķēties (10...0–0?! karaļa pozīciju drīzāk pasliktināja...), taču nejauši šis izaicinošais gājiens uzvedināja manu jauno pretinieku uz azartisku rīcību – 13.h4?! (tā vietā Iļja varēja mani piespiest atkārtot gājienus: 13.Zg5+! Kg8 14.Zf3 Kh7 utt., tā kā zirdziņš būtu tabu – 13...hxg5?? 14.Lxg5 novestu pie dāmas zaudējuma). Pagājis garām šai iespējai forsēt neizšķirtu, jaunietis diezgan ātri nonāca sprukās laika trūkumā (pēc 20 gājieniem ļoti komplicētā situācijā viņam bija atlikušas tikai 8 minūtes, savukārt man – veselas 45 minūtes...). Beigu beigās laika faktors tomēr izpaudās, un man izdevās uzvarēt, tādējādi pašam nonākot vadībā. (Ļoti priecājos, ka Iļja Semjonovs izpildīja starptautiskā meistara normu, un novēlu viņam tālākus panākumus!)

Abās nākamajās partijās atkal veicās: gan Arsens Bataševs, gan arī Aleksandrs Jazdanovs neveiksmīgi spēlēja atklātnē, un izšķirošu pārsvaru es ieguvu jau pašā sākumā. Sevišķi traģisku sakāvi cieta Aleksandrs: es jau kuro reizi Paulsena sistēmā riskanti upurēju bandinieku, lai attīstītu pretuzbrukumu g–līnijā. Iespējams, manam pretiniekam nedaudz pietrūka laika priekš sagatavošanās (viņam no tālienes asistēja kāds Krievijas lielmeistars). Jebkurā gadījumā mata uzbrukums piespieda jauno censoni padoties jau 16. gājienā – tas liecināja, ka mans aprēķins, ejot uz būtībā nekorektu upuri, praktiski attaisnojās.

Protams, pavisam negaidīta bija jaunieša fatālā kļūda: viņš nevilcinoties gāja uz variantu ar otra bandinieka ieguvumu, melno smagajām figūrām atverot arī h–līniju, kas arī noveda pie mata. Starp citu, viss notika tik ātri, ka man pašam žoklis no izbrīna atkārās: oponents bija patērējis stundas ceturksni (pirmās piecas minūtes – nokavējot spēli), es izlietoju kādas minūtes piecas – lielākoties pieraksta veikšanai, jo visus izdarītos gājienus neskaitāmas reizes jau biju atkārtojis, mācot savus audzēkņus...

Pēdējā kārtā man pietika ar neizšķirtu, lai nodrošinātu otro čempiona titulu pēc 27 gadiem; arī mans audzēknis Matīss Mustaps pret punkta dalīšanu neiebilda, jo tā viņam deva augsto ceturto vietu.

Pēc turnīra noslēguma atlika vēl tikai pierādīt, ka pirmā vieta klasiskajā šahā nebija nejaušs sasniegums – es noņēmos uzvarēt ātrspēles turnīrā, lai nodemonstrētu uzbrukuma šaha efektivitāti arī blicā. Vakarā atgriezos mājās gandarīts – otrā vieta pēc smagā turnīra tomēr bija panākums, tā kā uzvarētājs Rolands Bērziņš bija nepieveicams.

Ko lai saka par čempionāta organizāciju? Es to vērtēju kā izcilu: draudzīgā tiesnešu kompānija ar Albertu Cimiņu priekšgalā veica patiesi titānisku darbu, bez konfliktiem novadot veselus trīs turnīrus. Labi tiesneši ir tie, kurus dalībnieki nemana, taču vajadzības gadījumā arbitri ir klāt, sniedzot savu kvalificēto palīdzību.

Liels paldies dalībnieku vārdā arī Aivaram Laizānam, Elmāram Berķim un Artim Auziņam – ne tikai pats tiesāšanas process, bet arī četru pirmo galdiņu demonstrācija internetā bija nevainojama!

Domājams, nekādas jaunas formulas nav jāizdomā, jo demokrātiskā Šveices sistēma ļauj piedalīties visiem; sevišķi svarīga ir jauno dalībnieku un dalībnieču starti čempionātā, piemēram, lielisks turnīru atklājums bija 10 gadus vecās Marijas Kuzņecovas dedzīgais sniegums!.

Gens una sumus!

Lielmeistars Zigurds Lanka