Tiesnesim un funkcionāram Elmāram Berķim klāt simboliskais šaha vecums

Marta nogalē 64 gadu dzimšanas dienu atzīmēja starptautiskās kategorijas tiesnesis un ilggadējs šaha funkcionārs Elmārs Berķis. Viņš daudzus gadus bijis Rīgas Šaha skolas direktors, tad federācijas ģenerālsekretārs un kādā brīdī pat viceprezidents. Piedāvājam nelielu ieskatu viņa interesantajā biogrāfijā.

Pirmā iepazīšanās ar šahu?
Gājienus mums ar brāli iemācīja vectētiņš, vienkāršs lauku cilvēks. Diemžēl vairs nav iespējams noskaidrot no kurienes viņam šādas prasmes. Vēlāk mūsu lauku skoliņā ar simultānspēles seansu ciemojās Limbažu pionieru nama šaha pulciņa (zināmākais audzēknis GM Viesturs Meijers) vadītājs, spēcīgs meistarkandidāts, labs pianists un vienkārši jauks cilvēks Ilgonis Dambītis (1926–2018) ar mērķi uzrunāt ieinteresētos bērnus. Tā mēs sākām braukāt pie viņa uz pulciņu.

Kādēļ patīk šahs?
Laikam šahu uztveru kā brīnišķīgu hobiju, kā dziļu, līdz galam neizpētītu un neizskaitļojamu spēli. Šaha klubā Padomju bulvārī (Aspazijas bulvāris) 16 pie sienas bija vārdi, kurus esot teicis Ļeņins: "Šahs – tā ir prāta vingrināšana". Nevaru nepiekrist.

Kā kļuvi par šaha funkcionāru. Cik gadus biji federācijā, cik prezidentus pieredzēji?
Ļoti vienkārši. Pārceļoties uz Rīgu, pirmā darba vieta ar "blata" palīdzibu bija Latvijas Republikas Arodbiedrību padomes (LRAP) kultūras nama "Mazā Ģilde" bērnu sektora vadītājs. Bet Ģildē darbojās viena no tolaik (ir 1980.gads) populārajām Tautas unversitātēm (TU) – šaha kultūras TU. Par visu, kas notiek namā, kāds no namā strādājošajiem ir atbildīgs – un es labprāt uzņēmos šahu (vismaz kas nedaudz pazīstams...). Meitene, kura Ģildē par šaha TU atbildēja līdz tam, bija
priecīga – kaut kas nesaprotams, garlaicīgs un nereti līdz pusnaktij... Toziem turpat Ģildē sāku darboties ar bērnu grupiņu, bet nākamajā rudenī kļuvu par šaha skolas metodiķi.

Lai skaitītu gadus federācijā, būtu jāprecizē – kādā lomā? Kādā no juku brīžiem esmu skaitījies arī viceprezidents, bet tad, kad vadīju šaha skolu, likās logiski, ka federācijas (tolaik savienības) valdē atbildu par darbu ar jaunatni. Dažādos laikos un lomās esmu pieredzējis vairākus prezidentus, bet ar vislielāko cieņu atceros pirmo pēc neatkarības atgūšanas – Olafu Kronlaku.

Noteikti bija kāds interesants brauciens uz šaha sacensībām?
Var jokojot uzskatīt, ka esmu spēlējis PSRS izlasē. Maskavai bija līgumi kultūras, sporta u.c. jomās ar dažādām valstīm, tika iesaistītas arī Savienotās republikas un 1988.gadā Latvijas šahistiem tika brauciens uz Tunisiju. PSRS Sporta pārvaldē lidz pat izbraukšanai nevarēja pateikt, kas mūs tur sagaida (zināmi tikai datumi un cilvēku skaits). Sākumā Rīga plānoja sūtīt Berķi kā delegācijas vadītāju un 5 šahistus, vēlāk pievienoja tulku (tātad 4 šahisti), vēlāk sporta pārvaldes darbinieku kā delegācijas vadītāju, bet mani laikam sakautrējās izmest (nu jau tikai 3 spēlētāji). Rezultātā vēl Tunisas lidostā stādāmies priekšā – delegācijas šefs, tulks, treneris, IM E. Ķeņģis, IM Z.Lanka un FM A.Širovs. Sagaidītāji: "Kā tad tā! Mums taču, gatavojoties olimpiādei, Tunisijas izlasei paredzēti 5 mači pie 4 galdiņiem!" Mēs: "Nu nekas, treneris arī uzspēlēs!"

Starp citu, vēlāk jutos laimīgs, ka nebiju šefa lomā, jo tulks dienu pirms mājās braukšanas pazuda, respektīvi, palika "rietumos". 1.daļas darboņi jautājumus uzdeva visiem, bet īpaši nepatīkamus – delegācijas vadītājam... Un vēl – Širovam pludmalē kāds nospēra botas, ilgi tirgū tika meklēts kaut kas piemērots Ļošas kājai (47. izmērs!)

Un vēl. Nesen feisbukā Alekseja Širova lapā atradu kādu leģendāru bildi [redzama šī raksta apakšā]. Bilde gan draņķīga, melnbalta, knapa, bet ar izcilu vēsturi!

No kreisās: Elmārs Berķis, Fēlikss Circenis, Andrejs Sokolovs, Kaspars Ramma, Guna Skujina,Jānis Grasis, Maija Brigmane, Zigurds Lanka, Aleksejs Širovs, Inta Stepīte, Guntis Jankovskis, Valentīns Kirilovs, un sagaida Kārlis Hauks.

Domāju, ka, ja neskaita Manilas Olimpiādi, bet tas nedaudz cits līmenis, šis ir izcilākais komandas sasniegums – sudraba medaļas puišu komandai Vissavienības Jaunatnes sporta spēlēs 1988.gadā. Komandā spēlēja Širovs, Sokolovs, Ramma, Grasis un Jankovskis.

Ja kas, žurnalā "Šahs" Zigurds Lanka (komandas treneris) pēc tam iezīmēja, ka (citēju no galvas) – liels nopelns omulīgajam delegācijas vadītājam Elmāram Berķim.

Interesants bija 1995.gada šaha turnīrs Kongresu namā ar pašu Kasparovu.
Lai iet vairāk "okološahmatnij" sižets bez paša Kasparova.. Loģiski, ka sacensības, kuras "liek" "Banka Baltija", piedalās pasaules elite, publikā grozās valsts prezidents u.c. VIP personas, piesaistja plašu preses uzmanību, katra sevi cienoša redakcija velējās ko interesantu uzrakstīt. Ja ikdienā sadarbojāmies ar Arturu Vaideru (Ārons Librins), Gati Ķīsi, Jāni Matuli u.c. cienījamiem sporta žurnālistiem, kuri aplamības nerakstīja (ja īsti nepārzināja – pārjautāja!), tad te saradās nekad neredzētas personas, kas bija gatavas uzklausīt katru, kurš kaut ko varēja pateikt... Un tā kādā nedēļas izdevumā no šim turnīram veltītas lappuses rindkopa bija tikusi man – kā es no Latvijas esot "izēdis" talantīgo lielmeistaru Aleksandru Voitkeviču ar retorisku jautājumu beigās – kurš būs mans nākamais upuris?!

Kādēļ aizgāji no federācijas?
Ja labi parēķina, esmu gājis prom trīs reizes. 1996.gadā no Rīgas Šaha skolas direktora darba aizgāju, jo neredzēju iespēju ar divām pedagogu aldziņām nodrošināt ģimenes vajadzības, un aizdomīgas likās topošā izglītības likuma prasības. 2001.gadā atgriezos kā federācijas izpilddirektors, kādā izmisuma brīdī kļuvu par bezdarbnieku, pēc dažiem mēnešiem atgriezos, tomēr 2006.gada augustā tika pielikts punkts. Kā toreiz rakstīja laikraksts "Diena" – "viena no viņa iesnieguma motivācijām skan visai apkaunojosi Latvijas šaha saimei – alga nav saņemta 6 (!) mēnešus" ("Diena", 08.08.2006.).

Kā šahs palīdz darbā vai biznesā?
Noteikti palīdz labāk nekā divlitrīgas alus pudeles cilāšana, ja nopietnāk – lielu nozīmi redzu šahistu spējā pārredzēt visu spēles laukumu (plašākā nozīmē).

Kāda šobrīd ir saistība ar šahu?
Spēlēju telefonā tādu kā korespondencšahu un priecājos, ja kāds atceras un uzaicina par tiesnesi. Protams, esmu atpalicis, jo nezinu jaunākās nianses, arī dators un svešvalodas nav mani draugi, tomēr esmu "senākais" starptautiskās kategorijas tiesnesis Latvijā. Ir arī piedzīvots, ka iekarsis spēlētājs nāk skaidrot attiecības ar virs galvas paceltu krēslu rokās.

Novēlējums tagadējai šaha vadībai.
Šis ir vissmagākais jautājums un prasās pēc ļoti garas atbildes, jo pagātne ir tikai pagātne, bet nākotne daudz svarīgāka.

Atbildot īsi un teorētiski – ceru, ka reiz pienāks laiks (30 gados gan tas nav noticis...), kad šahisti sapratīs – šaha federācija ir mūsu organizācija, neviens no malas šaha dzīvi nesakārtos, visu šo laiku skaļāk vai klusāk paustā doma, ka jāatrod tik kāds muļķa Buratīno, kurš ir bagāts vai vismaz zina, kur aug tas naudas kociņš, ilgtermiņā nedarbojas. Buratīno reiz attopas – kāpēc? Kā vārdā?

Domāju, ka ir aplam tas, ka federācijas lapā nav komentāru iespēja jeb vismaz t.s. foruma papļāpāšanai. Ja pareizi saprotu, komentāru iespēja tika likvidēta laikā, kad bija nesaprašanās ar Alekseju Širovu. Bet patiesība taču dzimstot strīdos? Un kā gan federācijai strādāt bez abpusējas saites ar saviem biedriem?

Protams, sarunai jābūt maksimāli godīgai, respektīvi,bez anonīmām muļķībām.